Par domām
Atvainojos koderiem, ir skaidrs, ka man ir jāiestājas RTU datoriķos, pašam viss jāizmācās un tad pie šā jautājuma atgriezties nevajadzēs.

Šis ir pirmais pārdomu ieraksts pēc ilga laika. Es izvēlējos ierakstīt, jo savādāk man vienkārši gribētos apsēsties telpas stūrī, pieraut pie zoda ceļus un raudāt. Pēdējo mēnešu laikā es esmu redzējis ļoti turīgos un bikšu aizmugurējā kabatā turējis salocītus piecsimtniekus. Es esmu ticies ar ļoti mazturīgiem, runājis ar tiem un meklējis kā palīdzēt. Es esmu saticis visādus, bet tam visam ir izskaidrojums. Lielas veiksmes, lieli darbi, jaunība un uzņēmība pretēji vecumam, neveiksmēm un slimībām. Tas viss ir balansā un pasaule tā ir iekārtota.

Bet kad es sastopos ar klaju, nodokļu maksātāju apzagšanu visciniskākajā veidā, un par nelaimi sfērā kur es orientējos vislabāk, man gribas izbrīnā izberzēt acis. Es taujāju gudrākiem, vai viņi redz to pašu ko es, un saņemot atbildi ka jā, mani pārņem bezspēcīgs izmisums, kas pāraug aklās dusmās. Šobrīd, es atrodos Slokā un rakstu šo ierakstu, lai piespiestu sevi apstāties, negrābt pēc atslēgām un neskriet uz domes ēku kur iebrāztos kabinetā un bez mazākiem paskaidrojumiem sāktu slānīt.

Es neesmu robins huds vai sazin kas, bet laikā, kad pilsētas budžetam ir palikušas pāris nedēļas pirms oficiāla kraha, darīt ko tādu ir vienkārši pizģec. Man gribas apsēsties stūrīti, aptvert ceļus un raudāt. Par visiem tiem, kuriem neizmaksās pabalstus, par brīvpusdienu beigām, par slēgtiem pulciņiem un atslēgtām elektrībām :/