Sveiki kāmji un kāmenes. Nu, kā ta Tēvzemes jubileju nosvinējāt? Gan jau ka lielākajai daļai tas bija pohuj un garās brīvdienas tika izmantotas, lai pamatīgi nodotu pa buņdžām.
Ekhh, man jau ar kaut kā līdzīgi bij, it kā viss mierīgi, bet tajā pašā laikā diezgan ugunīgi tika patērētas narkotiskās vielas.

-začem ti vsjo vremje gavariš odno i tože
-a ja avtoatvečik...

Narkotiskas ķīmijas apdolbītās smadzenes atzina , ka maz, gaužām maz mums apkārt cilvēki, kuri būtu labu ļaužu. Netīreļi, žuļiki, slikti cilvēki un tam visam pa vidu arī mēs, tādi paši netīreļi, žuļiki un slikti cilvēki.
Žurku skrējiens jau ir nonācis tiktāl, ka nu vairs nav ne tikai laika kādām nebūt garīgām lietām, bet novārtā tiek atstāti pat vistuvākie cilvēki. Cilvēki kuriem mēs esam mīļi, dārgi, bet kurus ikdienā mēs nereti vienkārši ignorējam, vai aplaimojam ar tekstu:”Labi, man iet labi. Davai, viss, man jāskrien!” pī pī pī.
Kad Tu pēdējoreiz parunājies ar savu vecmāmiņu. Parunājies, nevis divu minūšu sarunā pa telefonu apprasījies vai viņai viss okej, vai nevajag ko aizvest un ka viss, davai, čau! Pareizi, ne sūda neesi. Un vai Tu zini kā viņai patiesībā iet? Nezini, omītes nekad nesaka ka viņām iet slikti, jo nevēlas justies kā nasta saviem bērniem, mazbērniem.
Vot es vislaik urdzu par omi kuri svētdienās iet baznīcā un tur notusējās līdz pat pusdienslaikam. Vismaz tur kāds ar viņu parunājas... Vot, tieši parunājas, ja mazbērni un bērni ir tādi bastardi kuriem babulis mājās ir viens lieks slogs kuru zb nest, tad nabaga cilvēkam ir jāiet parunāties ārpus mājas.
Katram, pat smirdošam netīrelim, kuram patiesībā vajadzētu ar kasteti izsist aci, vajag nedaudz cilvēcīga siltuma, mīlestības. Diktatori, kuri apspieda ļaužus un likās ir asinskāres iemiesojumi turēja mazus sunīšus, papagailīšus un makakus, jo viņiem arī vajadzēja ko mīlēt, pat tad ja tas ir sūda makaks un justies mīlētiem, pat ja mīlestība nāk no debili smaidoša pekiniešu sunīša.
Parunāties. Patiesību sakot, liekas ka mēs nemākam vairs, nemākam parunāties. Var jau būt ka tādi vārdi nav ne graša vērti, tie atskan sienās un lēnām izbalo atmiņās.

-začem ti vsjo vremje gavariš odno i tože
-a ja avtoatvečik...

Uzraksti vēstuli. Omītei. Pat tad, ja Tu viņu satiec katru vakaru un Tev šķiet ka veco raganu vajadzētu iznīdēt. Uzraksti. Kā sacerējumu piektajā klasē. Ar roku.
“Sveika omīt. Kā Tev iet? Man iet labi. Aizvakar bijām pirkt flīzes, izbraucām tik daudz veikalus, Tu jau zini, ka tagad tik daudz to veikalu, ka nevar vien izvēlēties......”
Uzraksti viņai kā Tev iet, par sadzīviskām ķibelēm, par da jebko. Vienkārši uzraksti. Aizlīmē aploksni, nolaizi marku un iemet pastkastītē.
Un tu būsi izdarījis labu cilvēkam, priekš kura tu, tev pat nezinot, esi dārgākais cilvēks pasaulē.

Jo ne jau Tava omīte ir ragana, bet gan Tu esi pretīgs un nepateicīgs bastards.