Man vairs nav nevienas vecmāmiņas, kam uzrakstīt :(
Bet to, ka viņas ir ļoti, ļoti foršas, un ka ar viņām vajag parunāties, es, par laimi, sapratu tad, kad vēl nebija par vēlu. Protams, daudz kas ir palicis neizrunāts, piemēram, tā arī neuzzīmēju dzimtas koku, taču man ir ļoti daudz palicis no viņām atmiņā. Un tikai tīņa gados, kad vispār visa pasaule liekas stulba, attiecības bija ne šādas, ne tādas, pēcāk jau ņēmos prātā un sapratu, ka pati dumja biju.
Žetons Jenotam par tēmu, izpildījumu un atgādinājumu.