Neērta, neērta, neērta, neērta vieta... !!!
Pasaule ir tik neērta, neērta, neērta, neērta vieta!!!!

Liels, milzīgs nemiers, it kā enerģijas iekšā ir daudz, bet neronu tai pielietojumu, nemāku, nekam vairs neticu, neko vairs negribu!!!

Nu kāpēc tā, nu kāpēc — ka it kā viss ir labi, ir darbs un dzīves vieta un veselība ķermenī, bet vienalga kaut kā trūkst!!! Nekam negribas ķerties klāt, neko negribas darīt, tveros pie salmiņiem, lai vismaz kaut kā piespiestu sevi darīt vismaz kaut ko...

Un vēl tas forever alone... No vienas puses ļoti velk pie cilvēkiem, taču no otras — tik milzīga distance, tik grūti sarunāties, tik grūti saprasties; komunikācija šķiet tik bezjēdzīga!!! Šad tad domāju par sapārošanos, taču — es domāju, ka es vienkārši vairs nekad nespēšu dzīvot kopā ar sievieti, drusku par tālu jau esmu aizgājis savā vientulībā. Esmu šausmīgs egoists. Un vēl es esmu absolūti garlaicīgs. Kurai es tāds gan esmu vajadzīgs...

Nespēju samierināties beidzot ar faktu, ka man lemts būt forever alone, jo man nav sociālo skillu, nu nav. Mauka cerība jauc prātu un rada nemieru. Tāpēc jau cerību arī sauc par mauku.

Pilnīgs haoss galvā. Kaut tikai izdotos nenorauties un nepakāst darbu, veselību, mājvietu :-/

Šī pasaule man ir vienlaikus pārāk plaša un vienlaikus es to pats sev sašaurinu, visa pārāk daudz un tik maz labā...

Neko nesaprotu, neko nemāku, neko neizdodas darīt, un izeju — neredzu. Tāpat kā Raimis, nekad nebūšu laimīgs. Tā arī klumburošu pa dzīvi, līdz kamēr atnāks kaulainā. Tad es viņai teikšu: “Nu un kas?”, bet viņa atbildēs: “Nu un viss.” ^___^