Pasaule ir tik neērta, neērta, neērta, neērta vieta!!!!

Liels, milzīgs nemiers, it kā enerģijas iekšā ir daudz, bet neronu tai pielietojumu, nemāku, nekam vairs neticu, neko vairs negribu!!!

Nu kāpēc tā, nu kāpēc — ka it kā viss ir labi, ir darbs un dzīves vieta un veselība ķermenī, bet vienalga kaut kā trūkst!!! Nekam negribas ķerties klāt, neko negribas darīt, tveros pie salmiņiem, lai vismaz kaut kā piespiestu sevi darīt vismaz kaut ko...

Un vēl tas forever alone... No vienas puses ļoti velk pie cilvēkiem, taču no otras — tik milzīga distance, tik grūti sarunāties, tik grūti saprasties; komunikācija šķiet tik bezjēdzīga!!! Šad tad domāju par sapārošanos, taču — es domāju, ka es vienkārši vairs nekad nespēšu dzīvot kopā ar sievieti, drusku par tālu jau esmu aizgājis savā vientulībā. Esmu šausmīgs egoists. Un vēl es esmu absolūti garlaicīgs. Kurai es tāds gan esmu vajadzīgs...

Nespēju samierināties beidzot ar faktu, ka man lemts būt forever alone, jo man nav sociālo skillu, nu nav. Mauka cerība jauc prātu un rada nemieru. Tāpēc jau cerību arī sauc par mauku.

Pilnīgs haoss galvā. Kaut tikai izdotos nenorauties un nepakāst darbu, veselību, mājvietu :-/

Šī pasaule man ir vienlaikus pārāk plaša un vienlaikus es to pats sev sašaurinu, visa pārāk daudz un tik maz labā...

Neko nesaprotu, neko nemāku, neko neizdodas darīt, un izeju — neredzu. Tāpat kā Raimis, nekad nebūšu laimīgs. Tā arī klumburošu pa dzīvi, līdz kamēr atnāks kaulainā. Tad es viņai teikšu: “Nu un kas?”, bet viņa atbildēs: “Nu un viss.” ^___^

tāpat kā no manas miesas kilogramus, tāpat arī no sava prāta un savas apkārtnes noplēsīšu visu lieko

kļūšu pavisam dīvains

un tad būs pavisam viegli

— — —

ak jā, fun fact: šodien pirmo reizi mūžā pūtu ceļu policijas alkometrā. 0 promiles.

Piecēlos, mazliet pavingroju ar hantelēm, pastaipījos, nomazgājos aukstā dušā, paēdu, saņēmu kaifu no rīta pirmās cigaretes. Klausījos ērģeļmūziku, sāka skanēt Ich ruf zu Dir, Herr Jesu Christ (BWV 639), apraudājos mazliet — pa nedēļu uzkrātās emocijas iznāca laukā.

Tagad tāda gaiša melanholija, arī miesa patīkami nogurusi un atslābusi pēc šonedēļ noskrietajiem 45 kilometriem ^____^

Ārā skaista, saulaina diena. Gribas ieslēgt auto un aizbraukt uz Mangaļsalas vai Bolderājas molu pastaigāties un paelpot svaigu gaisu, vislabāk būtu kopā ar kādu jaunkundzi, lai var arī drusku papļāpāt un ieskatīties acīs (sieviešu acis ir tik skaistas!), bet kaut kā laicīgi neesmu veicis savu mājasdarbu, tāpēc īsti nav nevienas, kuru tā pēkšņi un neplānoti uzaicināt. Bez tam, kuru jaunu sievieti gan interesētu šādas melanholiski garlaicīgas izklaides... Jebkurā gadījumā, ap plkst. 14.30 braukšu.

Vēlāk noskatīšos kādu filmu, vai nu Limitless (2011), vai arī 27 Missing Kisses (2000).

Kaut kā tā :-)

Kaarteejais moment of truth

izklaastiishu kaut kad citreiz, jo shoreiz mobilais un paalis

Taču rezumeejot: Forever Alone and so it's gonna be

Viss liekas tik pretīgs.

Daļēji arī slimības dēļ. Smēķēju, gribas izkorķēties. Dzeru lēto vīnu no kartona pakas, tas pretīgi ož pēc rauga.

Jūtos tik svešs no cilvēkiem, tik tāls. Skatos uz pārīšiem, nesaprotu, kāpēc viņi ir kopā, kāpēc un kā cilvēki vispār spēj sanākt kopā, kaut ko darīt kopā. Man jau likās, ka esmu it kā to sapratis, bija tāda sajūta, taču nē. Nesaprotu. Neticu.

Tagad gatavoju ēdienu, būs garšīgi, pietiktu diviem, taču — nav jēgas nevienu aicināt, visi un visas telefona adresātu sarakstā atrodamās tāpat neatnāks. Vai nu auksti būs, vai aizņemti, vai whatever. Un, ja arī atnāktu, es nemaz nezinātu, ko darīt kopā, kāda jēga. Ēstu, spēlētu dambreti/šahu vai durakus, runātos par niekiem/nopietnām lietām, skatītos kādu filmu, vai vienkārši klausītos mūziku un katrs kaut ko palasītu? Nevienam tas nav vajadzīgs.

Ir sūdīgs garīgais. Sekss uzlabo garastāvokli. Lai tiktu pie seksa, jābūt jautram. Ja tu neesi jautrs, tu pie seksa netiec. Catch-22. Bet arī no seksa nav jēgas, cik tad ilgi drāzīsies, dzīve nesastāv tikai no tā.

Šajos nesenajos pāris gados izdarīju to, ko parasti cilvēki izdara (alkohols, smēķēšana, festivāli, sekss) agrajos 2x gados, ko es dažādu iemeslu dēļ nebiju darījis, un nu esmu izplosījies un ar joni iemests atpakaļ savā pasaulē — man ir 32 gadi, un es te neko nesaprotu. Ķepurojies kā māki.

So spaced out.

* * *
Svētdiena.
Piecēlos vēlu, ap vieniem dienā. Laikam. Griķi, salāti.

Ieslēdzu mašīnu, aizbraucu uz Cenuklubu. Nopirku elektrisko taimeri, lampu ar klipsi, spuldzītes. Vienu spuldzīti kolhōza tualetei (jo tur bija oikonomiskā, kurai nepatīk biežas slēgšanās), otru lampai ar klipsi, trešo manai istabai. Tai trešajai 1500 lūmeni, 18 vati :-) Un saldējumu Pols. Ieliku drazu mašīnā, pats pastaigājos apkārt ar saldējumu. Iegāju siltumnicā. Izlaidu ārā kameni.

Atnācu mājās, atnesu pirkumus. Iespraudu taimeri, lampu, ieskrūvēju spuldzītes. Taimeris tagad mani no rītiem modinās ar gaismu. Jo manā istabā dienas gaisma neienāk, es nezinu, ka ir jau gaišs un jāceļas. Tagad zināšu, jo no rītiem taimeris ieslēgs lampu. 60 vati spīdēs man sejā, signalizēs par jaunas dienas sākumu.

Pēc tam uzvilku skrienamdrēbes un krosenes, iekāpu auto, ieslēdzu auto. Haotiski raustīju un spaidīju vadības ierīces, nokļuvu Mangaļsalā, stāvvietā pie pieturas "Nometne". Noskrēju gar jūru 23 kilometrus. Saule bija tikko norietējusi, debesis rietumu pusē bija tik burvīgi oranži sarkanas, tik skaista krāsa, tik skaisti, tik labi!

Vējš pūta apmēram paralēli krastam, lēns vējš, apmēram 10 km/h. Kad skrēju pa vējam, bija pilnīgs bezvējš, karsti; kad skrēju pret vēju, izbesīja vēja svilpšana ausīs :-D

Atbraucu mājās jau ap pusnakti. Pa ceļam ēdu čipšus, tos garos plākšņveidīgos no Rimčega pa 29 sančikiem.

Tad noskatījos filmu un gāju gulēt.

* * *
Pirmdiena.

Piecēlos ļoti vēlu. Paskatījos filmiņu. Ar velo aizbraucu līdz Mangaļsalas molam pavērot saulrietu. Redzēju arī kuģi Maersk Rapier, kurš iepeldēja Daugavā. Saulrieta krāsas bija lieliskas.

* * *
Otrdiena (šodiena).

Piecēlos ļoti vēlu. Visu dienu nosēdēju mājās. Lol. Tagad aiziešu līdz Rimi nopirkt biezpienu, eļļu, sviestu, griķus, salātus, lociņus.

Kolēģis skype'ā kaut ko minēja par to, ka derētu aiziet saulītē kādu aliņu iedzert, bet es kaut kā nosēņoju. Tagad kaut kā ienāca prātā, ka forever alone stāvoklis nerodas vienā dienā, tās ir šīs mazās ikdienišķās izvēles, kuras novirza tur, kur beigās esmu.

* * *