Pretīgi.
Viss liekas tik pretīgs.

Daļēji arī slimības dēļ. Smēķēju, gribas izkorķēties. Dzeru lēto vīnu no kartona pakas, tas pretīgi ož pēc rauga.

Jūtos tik svešs no cilvēkiem, tik tāls. Skatos uz pārīšiem, nesaprotu, kāpēc viņi ir kopā, kāpēc un kā cilvēki vispār spēj sanākt kopā, kaut ko darīt kopā. Man jau likās, ka esmu it kā to sapratis, bija tāda sajūta, taču nē. Nesaprotu. Neticu.

Tagad gatavoju ēdienu, būs garšīgi, pietiktu diviem, taču — nav jēgas nevienu aicināt, visi un visas telefona adresātu sarakstā atrodamās tāpat neatnāks. Vai nu auksti būs, vai aizņemti, vai whatever. Un, ja arī atnāktu, es nemaz nezinātu, ko darīt kopā, kāda jēga. Ēstu, spēlētu dambreti/šahu vai durakus, runātos par niekiem/nopietnām lietām, skatītos kādu filmu, vai vienkārši klausītos mūziku un katrs kaut ko palasītu? Nevienam tas nav vajadzīgs.

Ir sūdīgs garīgais. Sekss uzlabo garastāvokli. Lai tiktu pie seksa, jābūt jautram. Ja tu neesi jautrs, tu pie seksa netiec. Catch-22. Bet arī no seksa nav jēgas, cik tad ilgi drāzīsies, dzīve nesastāv tikai no tā.

Šajos nesenajos pāris gados izdarīju to, ko parasti cilvēki izdara (alkohols, smēķēšana, festivāli, sekss) agrajos 2x gados, ko es dažādu iemeslu dēļ nebiju darījis, un nu esmu izplosījies un ar joni iemests atpakaļ savā pasaulē — man ir 32 gadi, un es te neko nesaprotu. Ķepurojies kā māki.

So spaced out.