Lote
19 Jūnijs 2014 @ 23:48
 
Es sāku negribēt runāt ar tevi, viss ir tik drūms un tāda sajūta, ka apkārt nav neviena paša cilvēka, kas vēl labu, viss ir tik slikti, viss ir tik grūti. Vai tiešām nav nekā cita par ko runāt un varbūt pasmieties? Es sažnaudzu dūres tik bieži tikai tāpēc, ka esmu pārāk nogurusi lai strīdētos
 
 
Lote
10 Marts 2014 @ 22:05
 
Ko es daru šonedēļ?
Esmu atbraukusi uz svešu pilsētu, lai piedzīvotu ko aizraujošu jeb man ir tas gods vadīt vienu no Ginessa bāriem šajā pasākumā -----> http://www.cheltenham.co.uk/fixtures/the-festival/

Stresins tāds ne pa jokam
 
 
Lote
26 Decembris 2013 @ 11:33
 
patiesībā vakar bija ļoti forši Ziemassvētki, nosēdējām līdz pašām beigām un nekur nebēgām.
un šodien bija doma ar priekšnieci iet ciemos pie viņas priekšnieces, bet man kkā pilnīgi negribas un neviens nezvana, tāpēc mēs iesim uz pilsētu tērēt manu naudu un attapties pabā kkad vēlāk.
 
 
Lote
20 Oktobris 2013 @ 21:40
 
jaaaa!!! mēs pārvācamies, necils vienistabas dzīvoklītis kas būs mūsu uz gadu sākot no nākamsvētdienas :)
 
 
Lote
13 Oktobris 2013 @ 23:12
 
mans nenormāli superīgais sapnis ir tagad Bristole, jo pie velna drūmo Redingu, Bristolē cilvēki likās lielāki dzīves baudītāji un mazliet kulturālāk tur viss, krāsaināk un vispār viss bija tik forši neskatoties, ka šodien staigājām cauri slapji un nosaluši un nezinājām kur ta īsti likties, tāpēc aizgājām uz to foršo kafejnīcu, kur vakar kafijojām un man radās tāds sapņa īstenošanas sapnis, ka man vajag tagad auto tiesības, mums vajag tādu mazu gimpy car, lai varam izbraukāt un mēs tiešām varētu meklēt dzīvesvietu tur, jo Newbury ir tikai stundas attālumā un vilcieni visi tur pat, darba pietiktos gan man, gan vīrietim.
Tad nu pateicu arī vīrietim, ka man vajag tiesības un viņš man zureiz piedāvāja to un šito. Mājās atbraucos sāku meklēt internetos cik aks un kā, bet es neko te nesaprotu, atrodu kādus 10 instruktorus, pie kuriem stunda maksā no 25 līdz 32 mārciņām un tad kādus 5 kam stunda maksā no 10-15 mārciņām. It kā negribas pārmaksāt, kā varētu notikt gadījumā ar tiem lētajiem, bet nesaprotu kur tā atšķirība tāda? Varbūt man pirksti līki un es nemāku sameklēt privātos instruktorus un man met ārā tikai skolu instruktorus, kam ir slavens bizness un pieredze un tāpēc prasa baigo ciparu, tāpēc ka tiem dārgajiem tā arī bija ka visi katrs savā mājas lapā izreklamēti zem kkādām autoskolām. būs darbā jaizprašņā viena no meitenēm, kas šobrīd mācās, cik kas maksā un ar ko jārēķinās, jo neticas, ka noteikumus var pats mājās mācīties un iet uz testu, kad esi gatavs.
 
 
Lote
12 Oktobris 2013 @ 18:14
 
Esmu Bristolē, vīrietis vakar norezerveja viesnīcu un šorīt atbraucām nelielās brīvdienās. Smuki, ļoti daud visādu interesantu kafejnīcu un pabu. Pilsēta kūsā no dzīvības, daudz studentu, pilnīgi sapņi būvējas prātā par studijām šeit, sociālo dzīvi un darba iespējām. Gribas, gribas man mācīties tā ka acis sprāgst laukā.
 
 
Lote
08 Oktobris 2013 @ 23:50
 
šķirstu dzīvokļu sludinājumus, izlasu privātos, tas izlasu tos, kuri iekļaujas mūsu budžetā. šis tas, tāds tīri glīts un pieņemams, citi vnk drausmas, guli savā dubultajā gultā un nepieceļoties i vari traukus izlietnē nomazgāt, i viesiem ārdurvis atvērt.
pēc visiem šokiem ar pašvaldību, es tiešām sāku neapzināti apspriest domu par to, ka man galva ir sačakarēta tādā līmenī, ka es nespēju strādāt un man vajag sociālu palīdzību tik pat ļoti kā medicīnisku
 
 
Lote
01 Septembris 2013 @ 22:41
 
Esam mazaa paradiizee. Saule, juura, fantastisks eediens un vispareejs miers.
 
 
Lote
28 Augusts 2013 @ 03:48
 
aiz garlaicības paskatījos tādu lietu kā "Dzīves krustcelēs" un uzsita asinis bik. Dēļ tādām vecenēm, kas tur kantoros sēž un neko vispār nerubī, tik zin kā citus izmisumā dzīt, es uz Latviju negribu nemaz atpakaļ doties. Kā lai nezaudē savaldīšanos, ja tā vien gribas par katriem 3 vārdiem pa muti uzšaut, lai daudz nesprēgā. Ok, tas viss iestudēts, bet tādas bābas pastāv visos tajos megabirokrātiskajos kabinetos un ēkās, darīt neko nejēdz, tik par kārtību runāt.
 
 
Lote
05 Jūnijs 2013 @ 14:16
 
mums ir vistiņas, vistiņas, vistiņas

ar visu mājiņu un aplociņu kur skraidīt, bet pagaidām abas skaistules dzīvojas pa dārzu, lai pēc pārceļojuma justos komfortablāk. tādas smukas, ar ļoti spalvainām pakaļiņām un pēdiņām, un oliņas būs tādas maziņas un koši dzeltenas, kā kukurūzas pārslas. vīrietis priecīgs un es ar. nav jau gluži kā suņuku pieņemt, bet tomēr ir kāds par ko tagad rūpēties un priecāties :)
 
 
Lote
16 Aprīlis 2013 @ 22:17
 
nu man tā negribas, negribas, negribas braukt, es tak nevienam tur neesmu vajadzīga.

panika sāk mazināties dienām ejot, bet man vnk negribas, negribas domāt ko ņemt un neņemt, ko vest un ko nevest, vai kkas īpašs kādam jānopērk vai nē, vai vispār kādam vērts atgādināt, ka es braucu vai kā. tikai liels negribas, negribas, negribas

vislabprātāk paņemtu savu komforta zonu līdzi, kas ir mans vīrietis un pavasaris un darbi un viss tas. bet nebūs tādām lietām notikt.
 
 
Lote
14 Aprīlis 2013 @ 11:07
 
piekusu. vismaz pamodos labi izgulējusies, bet ar sāpošu kaklu. tā ne pārāk sāpošu, bet mazliet tā kā niez, un es zinu, ka šī kakla gandrīz sāpēšana ir saistīta ar to ka negribas par kko runāt. psihes līmenī, mani kkas biedē, tikai es nezinu kas. labi, laikam zinu, ja nu man piezvana un aicina uz interviju, ja nu...

vakardarbā bija vnk nežēlīga diena. nežēlīga pret tiem, kam rūp. pret tiem, kam strādāt gribas, jo kāds izdomāja salikt daudz aģentūras darbiniekus tur, kur lūk stipra pārējā komanda. bet nu es tikai pierādīju sev, ka spēju organizēt un spēju komandēt, kamēr pati arī ņemos un daru un viss notiek. es esmu boss :) tas mani dara priecīgu sava pašnovērtējuma ziņā
 
 
Lote
19 Marts 2013 @ 19:31
 
glāze šampanieša, glāze jauka baltvīna un es esmu pieļurbājusies, sēžu satinusies Guinness karogā un sapņoju, ka esmu Wonderwoman
 
 
Lote
19 Marts 2013 @ 01:13
 
slikto atcerēties negribu.

pirmā Svetā Patrika diena aizvadīta, vīrietis pievarēja ap 25 pintem Guinnes, es daudz neatpaliku.
Lokālajā pabā bija jauka pēcpusdienas pasēdēšana, izdzerts tika daudz melnā dzēriena, dabūjām visu iespējamo, sākot no aprocēm, ieskaitot cepures, balonus, piepūstas pints glāzes, beidzot ar ietīšanos Guinness karogā un došanos uz Redingu. Paēdām diezgan negaršīgā vietā, tas mazliet skumji, jo vieta forša, patīk stils un vispārējā koncepcija, bet serviss pieviļ pārāk bieži.
Tā nu sākām dzimšanas dienas atzīmēšanu Redingā, kopumā ballīte tik pat neapmeklēta kā manējā, bet beigās tikām pie diviem viesiem, kas pieskrēja uz glāzi un bija labi. īstenībā pavadījām kopā patīkamu laiku un neviens tā īsti nepietrūka. paklausījāmies īru grupu īru pabā un bija viss kā pienākas.
neizpalika viesnīcas bārs, pēdējāš lāses Guinness un gulēt. nakts bija ar dažiem piedzīvojumiem, šodien visu rītu ķiķinājām un pieminēsim vēl ilgi.
rīt brīvdiena, ceru tik pat patīkama un jauka, kā šodienas pēcpusdiena.
 
 
Lote
15 Marts 2013 @ 12:06
 
kad es būšu Latvijā, es aizdošos uz Lido un ēdīšu karbonādi ar sieru un ceptus kartupelīšus ar ķiploku mērci.
 
 
Lote
14 Marts 2013 @ 00:04
 
šodien veiksmīga darba intervija, bet pašai nekāda satraukuma par to vai sanāks vai nē. laikam jau nerūp, jo kāda starpība kur pērties un darīt vienu un to pašu.
nākamnedēļ 4 dienas iekš NRC, tas nozīmē 2x95 naudiņas + kas vēl tur sanāks, Latvijas un mammas dzimšanas dienas konts sāk piepildīties.
Ko es iekš LV darīšu es nezinu, visiem vienalga, man ar. sēdēšu kaktā un mēģināšu nenosmakt mammas dzīvoklī, jo, kopš dzīvoju anglijā, mana alerģija uz pelējumu ir palikusi spēcīgāka, tik slikti, ka uzturēties pelējuma pilnā dzīvoklī man ir neizturami, tā, ka jāšķauda, jāasarojas, un dažkārt pat jāvemj un jāraustās krampjos.
vislabprātāk es vizinātos apkārt, tā pat vien, aizbrauktu uz Roju, uz Talsiem, man gribas redzēt Siguldu un vēl Liepāju un varbūt vēl kautko, varbūt sadomāšu sev kādu mazu ekskursiju.

vīrietis aizbraucis zeltu pelnīt, es sēžu mājās un nezinu kur likties, puda aizņemta savās lietās, Līva Liverpūlē, braukt uz Redingu un sēdēt pabā ar negribas, tā nu es pa mājām, uztaisīju pavasara tīrīšanu istabā, izskatās kā jauna istaba, jo neizpalika bez mēbeļu stumdīšanas un lietu pārkārtošanas.
bet visādi citādi esmu savāapburtajā lokā - dators, krustdūrieni, xbox, telefons un tā uz riņķi, ja neuznāk lielā gulēšana. ārā darīt nav ko, vējš tāds, ka caur kauliem iet, no brīva prāta ārā neprasās.

jūtos labi, bet no malas izskatās, ka esmu nožēlojama, drīz jau vairs nevarēšu ar savu resno pakaļu pat caur durvju aili iziet.
 
 
Lote
09 Februāris 2013 @ 21:47
 
šodien strādāju iekš racecourse. pirmo reizi loģistikā. pirmo reizi šeit un vispār. interesanti būt vienam no tiem cilvēciņiem, kas sadabū kas vajadzīgs un atrod un nodod un kārto visu pa plauktiņiem. tā nu es staigāju apkārt darbu meklēdama, jo šī raceday diezgan klusa un mierīga, tad nu ne pārāk daudz darāmā, parunājos ar visiem, pasveicinājos, tik patīkama sajūta, ka jebkurā vietā, kur vien es devos, vismaz viena persona pazīstama, tas atstāja to patīkamo, ģimenisko sajūtu, kas valda iekš The Newbury Racecourse. tā nu šodien pat nepaspēju īsti nogurt, kad darba diena bija galā. menedžere pēc tam bija sūtījusi vīrietim īsziņu "your girlfriend is so nice, fab to work with her". tā nu esmu palūgta strādāt aiznākamnedēļ 6 smukas dienas + man pacēla dienas algu par racedays, no manām 70 mārciņām uz 94, pēc vieglas matemātikas, mani tās sešas dienas aizvedīs pie apmēram 450 mārciņām, kas ir tieši tas kas nepieciešams, jo.....

.... jo pirmdien mēs ejam skatīties 4 dzīvokļus Redingā. tomēr pārvāksimies uz Redingu, jo tur tomēr viss pa ceļam utt. domājams pārvākšanās notiks aprīļa mēnesī, kad apkura šajā mājā tiks izslēgta un mūsu dalītais rēķins vairs nebūs nepieciešams. tad nu tagad abi esam taupības režīmā, jo līdz 1ajam aprīlim jāsavāc 2000 mārciņas + maijā man jāsāk maksāt mana rēķina daļa kas būs ap 600 mārciņam + uz LV jālido + mamma brauc ciemos.....

runājot par mammām, Spensera mamma ir vnk burvīga, ceturdienas pēcpusdienā, kad atnācu no darbiņa mājās, sāka sāpēt zobs, bet nu tā sāpēc ka jāraud un kratīja drebuļi pilnīgi no sāpēm. tā nu mamma paņēma telefonu un sāka zvanīt riņķī apkārt, līdz, es nezinu ar kādām metodēm, bet sarunāja man ārkārtas zobārstu Redingā 9os vakarā, tā nu mašīnā iekšā un uz Redingu, kur mani apskatīja un paziņoja, ka atkal mirst nervs, pusseja bija uzpampusi tā, ka pat kreisā nāss bija ciet no pampuma, bet zobārsts izrakstīja antibiotikas, tā kā nu jau ir labak, pirmdien īstais zobārsts, cerams salabos un iztīrīs no nejaucību...

ai, vēl ko gribējās te pirakstīt, bet acis līp ciet, tomēr nogurums ...
 
 
Lote
02 Februāris 2013 @ 21:42
 
otrā diena kā bāra menedžerei. viss notiek, spēju sevi kontrolēt, gatavojos. problēmas šoreiz bija ne ar mani, bet ar darbiniekiem. nu kā var nākt uz darba smirdīgs kā miskastnieks? vai tiešām to mārciņu žēl iemest koplietojamajā veļasmašīnā, lai zinātu,ka darbs būs nākotnē VĒL? protams, žēl puiša, ka šī bija pirmā un pēdējā reize šajā iestādē, bet nu primitīvaas lietas tomēr ir jāprotās.
kas nākamais? nākamais ir audzēt mugurkaulu, grūti aprast ka visiem nav jaizdabā, muzlimu meitene nebija priecīga, par uzdevumu tīrīt jel ko, tā pat puisis, kam izpalīdzeju palaizdama mājās ātrāk kā nepieciešams. mani nerespektē, bet te nu es atkal saskaros ar apjukumu - iepriekšējo reizi, kad visiem godīgi atzinos, ka man pirmā reize, visi klausīja uz vārda, man vārds bija likums un tecēja kā bitītes, pēc katra mana lūguma (jo paveles es nemāku dot). šoreiz - ignorance. izrunājos ar savu menedžeri, nākamreiz būs kliedziens rācijā un viss saliksies pa vietām, varu atļauties, šodien pierādīju pati sev, ka tas ekstra darbinieku skaits nav nozīmīgs manai spējai dot labu servisu. manuprāt ignorance skaidrojama ar to pašu kas Ascot - nerunāju bezakcenta angļu valodā, tad nu var neņemt mani vērā tie, kas lepni nēsā britu pases. tādēļ šodien arī izskanēja jauns mērķis - mācīties un apgūt, lai es varētu iegūt britu pasi ar tautību : latviete.

mēneša laikā esmu sasniegusi pārāk daudz manuprāt, bet tas ir lēni nācis. cik neesmu plēsusies, cik neesmu centusies, visur tupiks, bet te.. mēnesis un man ir 8 padotie, respekts un viss pārējais. lietas notiek, tas nav fināls, man ir vēl daudz kas sasniedzams. nu tik jauzkāpj mazliet augstāk iekš Newbury Racecourse, te varu ietipināt, ka nedrīkst aizmirst pieteikties Royal Ascot, bet pieteikties tam ko gribu, ja atteiks, tad "paldies, uz neredzēšanos". man ir pieaugusi vērtība, par kuru esmu cīnijusies.
 
 
Lote
31 Janvāris 2013 @ 06:52
 
omg,
iedeva man pabiezu mapīti ar visiem papīriem, kas man jāsapilda dienas gaitā, iespieda rokās rāciju un parādīja virzienu - ej un menedžē.
tad man pretī stāv 7 cilvēki un man ir jābūt bosam, un viss ko es saku tiek darīts un visiem labi, un viss notiek, mazliet gan pavilka uz zoba, bet viss kārtībā beigu beigās. vakarnakt mēģināju nedomāt par to, savādāk miega nebūtu bijis nevienā acī.
bet man patika pietiekami, lai tiektos uz to, lai gan izsaktās, ka iekš hospitality būtu menedžēt daudz vieglāk, šeit tomēr daudz vairāk klientu, servisam jābūt ātram un precīzam, bet tas tā. ar laiku, ar laiku varbūt.
redzēsim kas notiks nākamā mēneša laikā, dos man menedžēt kādu no bāriem vai nē. tas arī būs rādītājs, nevis tas cik ilgi neļaušu sev gulēt domājot par to.
 
 
Lote
21 Janvāris 2013 @ 14:26
 
apnicis. man te pozitīvais tēls jātēlo, jāstāsta cik man labi un spīdoši iet, cik viegli viss utt, lai tik nečīkstētu par braukšanu atpakaļ utt, bet nē, pat manām labajām ziņām un kam tik vēl ne tiek uzkrauts liels negatīvisma maiss, viss sliktais jau man zinām pusgadu atpakaļ, bet nē, vajag taču atgādināt, vajag pastāstīt ka vissirslikti un lai tik es tagad speru savu pozitīvo atbildi gaisā, jo nedrīkst taču apbēdināt. un tad brīnās ka mēnesi jāgaida atbilde uz vēstuli. sliktu negribas teikt, bet nu man ir apnicis, ka es nevaru apsēsties un būt tā vienīgā ar drūmumu un problēmām un ko tik vēl ne.
 
 
Lote
18 Janvāris 2013 @ 10:49
 
sajūtas kā pāris gadus atpakaļ manas mammas mājās.
ārā sniegs, mājā kautkādas kustības, šiverēšanās, uzkopšana, nekādu plānu dienai īpaši nav un sākot skanēt Queen, radio tiek uzgriest dikti skaļi.

tik nav jābaidās par strīdiem un, ka kāds varētu apvainoties, viss tik vienkārši un skaisti.
 
 
Lote
31 Decembris 2012 @ 14:16
 
gads strauji pietuvojis beigām, sajūta ka paskrējuši mēneši 4 starp iepriekšējo pīrāgu cepšanu un šo.
krāsnī brūninās pirmā speķa pīrāgu kārta, pēc tās kāpostu.
šķiet lietus nav pārstājis līt visu mēnesi, sniegs arī ir tas, kas man liek ilgoties pēc mājām.

šis gads beigu beigās man ir atnesis daudz, nekas nešķita nozīmīgs, bet ja es apsēžos un apdomājos, tad esmu ieguvusi gada laikā vairāk, kā pēdējos 5os gados kopā. pirmkārt jau jāsāk ar sevis un prāta vešanu uz pareizo ceļu, pašnovērtējums man ir mainījies, negribas teikt ka cēlies, jo ar savu iedomību esmu bijusi pārāk pašpārliecināta, bet tagad ir sajūta, ka esmu pietuvojusies realitātei un zinu uz ko esmu spejīga un kas man vēl jāapgūst. darba vietas situācija arī lēnā garā noskaidrojas, es tiecos uz mērķiem, bet bez agresīvas kaujas, neviens nav sliktāks vai labāks par citu, viss atkarīgs cik daudz tu spēj un es varu, man uzticas, es neesmu ēna, es tiešām eju un daru un visi ir apmierināti.
esmu ieguvusi jaunus draugus, ne tādas sirds personas, bet ir ar ko satikties reizi pa reizei uz kādu mūļķību un aprunāšanos.
es esmu ieguvusi jaunu ģimeni, kas mani neticamā kārtā ir akceptējusi, pieņēmusi kā savējo, kas dod tik daudz mīlestības, cik vien var dot. un protams es esmu sastapusi TO personu, kas mani šobrīd dara pietiekami laimīgu. nav tās sajūtas iekšā ka gribas kliegt un bļaut, ka esmu laimīga bla, bla, bla, bet jā, man ir blakus tas cilvēks, kas dod man pretī tik pat daudz mīļuma cik es dodu viņam un tas ir tik patīkami beidzot sajust, ko nozīmē tāda īsta lutināšana, bez liekvārdības, ar visiem mazajiem kašķiem un nelielo bļaušanu pēc kuras abi nodurtām acīm un vainīgu sirsniņu atvainojas un apskaujas un viss ir labi, jo viss ir izrunāts.
 
 
Mūzika: BBC Radio 2
 
 
Lote
09 Novembris 2012 @ 21:51
 
mazais dienas prieciņš - esmu dabūjusi part time darbu iekš The Newbury. netraucē kāpties augstāk iekš Racecourse un vvieta arī jauka
 
 
Lote
09 Novembris 2012 @ 13:37
 
pa ilgiem laikiem man šodien pirmā vakara maiņa, darbs sola beigties ap 2iem naktī. nebūtu šorīt piecēlusies ar vīrieti, neredzētu viņu līdz rītvakaram.

otrdien uz Latviju, šoreiz atpūtā, neko neplānoju, nekur neskrienu, esmu apziņojusi savlaicīgi, ka ierodos un nummurs nav mainījies, tas arī parādīs cik ieinteresēti citi ir mani satikšanā, iespējams nākamās brīvdienas nemaz neraušos turp, šobrīd Spānija vilina vairāk. Dzīvoju tak vienreiz.

galva pilnu problēmu, bet pēc pagājušās nedēļas brake-down atkal manas maģiskās tabletītes strādā un viss ir skaisti un gribas iet un darīties.

man te vakar pārmeta, ka es cibā nerakstu, vai tiešām ir patīkamāk lasīt šo pliekano sūdu, kā nelasīt neko?
 
 
Lote
06 Novembris 2012 @ 12:53
 
šodien būs laikam pīrāgiem būt
 
 
Lote
03 Novembris 2012 @ 07:23
 
Un šorīt es atvadījos no pagājušajām attiecībām. Man palikušas jaukas atmiņas un draudzīgas jūtas, bet nekas vairs mūs nespēs atgriest kur bijām. Tad ir noslēdzies cikls. Bija jāpaiet tikai 2 gadiem, lai manī uzrastos šī pabeigtības pārliecība.
 
 
Lote
29 Septembris 2012 @ 07:01
 
es ļoti atvainojos, par tiem kurus aizskaru, bet vēlreiz un vēlreiz es sastopos ar situāciju, kas man liek domāt, ka ārsta diplomu ieguvuši ir cilvēki, kam par ārstu uzdoties nebūt nav pieņemami.
savu ģimenes ārstu neesmu redzējusi jau mēnešiem, un tā pat - pēdējo reizi,kad redzēju viņa pilnībā manī neklausījās, lai gan manā situācijā viņai būtu jāklausās, jo tā nebija kārtējā gaušanās par sāpošiem locekļiem vai sūrstošu kaklu. 2 minūšu laikā tika izrakstīta recepte un nāc pēc mēneša atkal. un kad es mēģinu pēc tā mēneša pierakstīties, izrādās, ka tad viņa atvaļinājumā, tad slima, tad vēl kkas, tā nu klejoju no viena GP pie cita, kas tik paraksta receptītes un visu gaišu.
ceturdienas nakts bija viena no tām, kas atkal nostiprināja pārliecību + ne LV vienīgajiem problēmas ar neatliekamo medicīnisko palīdzību.
aizgājām ar vīrieti čučēt, viss smuki, viss labi, tik pēc darbiem un manām zobu sāpēm pārguruši. nakts vidū pamostos no tā, ka vīrietis skaļi bļauj pa visu māju mani, lai nākot pie viņa. aizskrienot līdz toletei man paveras slaktiņa cienīga aina - asinis visur, un ne jau viegli atškaidītas ar urīnu, bet kārtīgas asinis - biezas un piesātinātā sarkanā krāsā, vīrietis sāpēs vaid, pati attopos jau runājot pa telefonu ar ambulanci. OK, pieņemsim ka mana angļu valoda nav tik perfekta kā varētu vēlēties, iespējams mani nesaprata, bet paziņot, ka situācija nav neatliekama un ka 40 min laikā man atzvanīs? labi, abi nomierinamies cik nu iespējams un gaidam zvanu, paiet pusstunda, 45 min un tad stunda, vīrietim atkal vajag čurāt, es teciņiem dodos līdzi, pastāvēšu klāt ja nu kas. atkārtojas atkal situācija tā pati, asinis pa gaisu, sāpes, izmisums, man telefons rokā, šoreiz meitene otrā galā attapās, ka kkas tomēr laikam nav labi, savienoja mūs ar staciju, kur sieviete parunājās ar vīrieti un pateica, ka kāds atbrauks līdz mums. tikmēr vīrietis pārbijies tik ļoti, ka man izmisums, nezinu ko iesākt, sakrāmēju uz slimnīcu ņemamo somu, ja nu kas, pamīļoju, pasmaidu, sagaidu ātro palīdzību, kas parādās vienas personas veidolā, kas ar mums aprunājies paziņo, ka tas ir kkas pietiekami nopietns un braucam uz slimnīcu. te nu man liekas, bija viņa kļūda izvēloties slimnīcu. Dzīvojam mēs tādā kā lauku miestā ne gluži, bet līdz Redingai ir savi 40km, tur arī liela slimnīca bet A&E ir arī Basingstoke, uz turieni mūs arī vedīšot.
slimnīcā māsiņas atstāja iespaidu, ka nu viss būs labi, bet tikai līdz brīdim, kad atnāca daktere. neatpazinu vai viņa poliete vai slovākiete, bet nu akcents un vārdu krājums bija diezgan šokējošs, mūsos vispār neklausījās, ka tās nav tikai asinis urīnā, bet kas briesmīgāks. tā nu gaidījām analīžu rezultātus, vīrieitim atkal vajag pačurāt, dodamies uz toleti. kamēr viņš tur sāpēs atkalsāk klaigāt, daktere gaitenī kko pēta monitorā un kad nu beidzot vīrietis iznāk ārā pieasiņojot gaiteni, viņa nosaka "tas nu gan nav labi, es domāju ka jāzvana ķirurgam". c'moon, viņai tas prasīja 4 stundas, lai saprastu, ka kkas nav kārtībā.
ķirurgu neredzējām, iespieda mums rokās paciņu antibiotiku un visu gaišu. pulkstens agrs piektdienas rīts, taksis 45 mārciņas, jābrauc mājās un uroloģijas nodaļāi tiks ziņots par vīrieti, lai gaidot rīt zvanu, bet ja paliek sliktāk, lai braucot atpakaļ.
līdz 2iem dienā nekādu ziņu, es noskaldīju, ka kkas ir jādara kamēr darba diena, tā nu ar māsas palīdzību tikām skaidrībā, kas un kā. uz darbu vīrietis arī šodien neaizgāja, jo tas pats turpinās vēljoprojām. citu simptomu nav, pat saguris nav, tik vien, ka ik pa brīdim pārbīštas, ar savu seju biedējot mani. labi, ka sencīši drīz atpakaļ no ceļojuma, vismaz būs pašiem savs transports ja nu tiešām jābrauc atpakaļ uz slimnīcu.
 
 
Lote
04 Augusts 2012 @ 11:49
 
man patīk tas, kas man pieder šodien. man pieder iespēja tagad sēdēt saules pielietā dārzā, dzert manu tēju un smēķēt pirmo šīsdienas cigareti.
un tā vienkārši neko nedarīt.
 
 
Lote
14 Jūnijs 2012 @ 14:16
 
mani par daudz lutina, man tā sāk likties. vai arī es beidzot saņemu, ko esmu pelnījusi
 
 
Lote
05 Jūnijs 2012 @ 11:30
 
viņš ir viens no mīļākajiem vīriešiem, kāds jebkad ir šķērsojis manu dzīvi. es jūtos labi, jo man tiek atgādināts cik jauka un forša un smuka es esmu. ne pārāk daudz un ne pārāk maz. man tiek stāstīts, ka nevajag klausīties visādos pamuļķos, kas saka, ko sliktu par mani, man tiek kontrolēta dzīve tādā līmenī, kā "vai tev negribas ēšt?", "vai tu iedzēri zāles?", "vai tu vēlies to vai šito?" un tā mīļi un jauki.

bet man ir tik ļoti bail, ka vienā brīdī emocionāli es būšu gatava kādam pieķērties un es pieķeršos viņam, bet viņš nav tā īstā persona, mūs tas neinteresē. mums būtībā ir attiecības, bez attiecībām un es jūtos pasakaini, jo nav jāstreso, ka esmu viena un tajā pat laikā es esmu brīva un varu darīt ko sirds kāro. tas ir tik patīkami, kad kāds pieskaras un samīļo un ka ir kam gatavot ēst un ir ar ko kopā pavadīt laiku.