atkal atkal atkal atkal atkal atkal
Izdzēru četrus bezalkoholiskos aliņus. Klausos The Chemical Brothers, atkal un atkal vienas un tās pašas dziesmas.

Jūtos tukšs un bezcerīgs.

Ir jau plkst. 1.25 naktī. Tas nozīmē, ka no rīta laicīgi nepiecelšos. Atkal. Atkal neko lāgā nepastrādāšu. Atkal sirdsapziņa. Atkal vēlu būšu mājās. Atkal neko nepamācīšos, ne daivingam, ne Javu. Atkal jutīšos slkti par to. Atkal neko nepakārtošu no manām mantām. Atkal aiziešu gulēt vēlu. Atkal parīt vēlu piecelšos. Atkal, atkal, atkal, atkal, atkal, atkal, atkal, atkal, atkal, atkal, atkal atkal atkal atkal atkal atkal atkal

Es pat nezinu, ko tādu lai izdara, lai rītdiena neaizietu tādā pašā pakaļā kā visas pārējās maija dienas :-(

Izrauties no nolādētā loka.

Lai diena būtu jauka.

Eh.

Nu bet vismaz mūzika ir forša.

Labi būtu rīt pamosties ar izdzēstu to atmiņas daļu, kura glabā informāciju, cik sliktas un neveiksmīgas bija malējās nedēļas, malējās dienas; ar smadzenēm, kurās būtu tikai bankas kartes PIN kods, darba vietas adrese, programmēšanas valodas un, vēlams, smaidīgs optimisms.

Bet brīnumi nenotiek.

Nu kāpēc tieši tagad, kad ir jauka darba vieta, kad ir vasara, kad varētu agri celties, čakli pastrādāt līdz plkst. 17.00, baudīt vasaru un visādi citādi normāli dzīvot, nē, tas nesanāk :-(

Es pats varu sev palīdzēt, būtībā tikai es pats, neviens cits.

Iešu gulēt. Rīts gudrāks par vakaru. Cerams, ka arī optimistiskāks.