sadzēros, sasmēķējos cigaretes, rīt nezin cikos piecelšos, protams, par skriešanu nebūs ne runa, un par produktīvu darba dienu arī ne

BĻEĢ! BĻEĢ! BĻEĢ!

NU KĀPĒC!? NU KĀPĒC!?

НАХУЯ!? НАХУЯ!?

Kur ir SAPRĀTS un LOĢIKA un VESELĪGA DOMĀŠANA!?

Šodien jutos šausmīgi — paģirains, neizgulējies, aizgulējies, daudz kas (smakas, priekšmeti) raisīja vemšanas refleksu. Pastrādāt nevarēju vispār, pasaule likās īpaši bezjēdzīga, bailes un sajūta, ka viss ir slikti un nav izejas :-/

Lai nu kā, līdz jūnijam alkoholus vairs vispār nedzeršu. Pēc tam redzēs.

eh, ja man kā tam čalim no filmas par murkšķi būtu bezgalīgi daudz dzīvības

es tagad pālī aizietu pie auto, nē, vispirms uz nočņiku vēl pēc stipras šmigas, tad uz auto

iepļautu vēl

ieslēgtu mašīnu

brauktu uz Mangaļsalu, kad pēc Mērfija likuma poliči mani taisītos apturēt, es viņiem parādītu [bitch_please_face] un neapstātos, tad viņi mani vajātu līdz pat Mangaļsalas mōla barjerai, kuru es notriektu ar auto, turpinātu ceļu pa mōlu, skatītos pa laikus atvērto sānu logu plaisām pārklātā (no trieciena pret nobraukto barjĒru) vējstikla vietā, tad maximālā ātrumā mirkli pirms bākas pagrieztu pa labi, izrāpotu asiņojošs no uz akmeņiem betōna bluķiem uzkārušās auto ūdenī, peldētu pretī tai vietai, kur bija saulriets, un mirkli pirms mani pārņemtu ledainais ūdens parādītu [manu] {trollface} un ienirtu, ieelpotu ledaini auksti pretīgo ūdeni, rīstītos un noslīktu, blekauts un nāve līdz nākamajam rītam ar Javu un Linuku, nemaz nerunājot par SīKQelu

vēl episkāk tas būtu, protams, ja mani neviena CP nemēģinātu apstādināt un nevajātu un no trieciena pret bākas akmeņiem mani paralizētu un es nevarētu ierāpot ūdenī un tas viss izskatītos tik idiōtiski, kad es sēdētu {sapistajā uz betōna bluķiem uzkārtajā} auto [sāpēs un pamazām apskaidrojoties, kas vēl ļaunāk] un teiktu, ka arī šmigu aizmirsu nopirkt, WTF!?

Izdzēru četrus bezalkoholiskos aliņus. Klausos The Chemical Brothers, atkal un atkal vienas un tās pašas dziesmas.

Jūtos tukšs un bezcerīgs.

Ir jau plkst. 1.25 naktī. Tas nozīmē, ka no rīta laicīgi nepiecelšos. Atkal. Atkal neko lāgā nepastrādāšu. Atkal sirdsapziņa. Atkal vēlu būšu mājās. Atkal neko nepamācīšos, ne daivingam, ne Javu. Atkal jutīšos slkti par to. Atkal neko nepakārtošu no manām mantām. Atkal aiziešu gulēt vēlu. Atkal parīt vēlu piecelšos. Atkal, atkal, atkal, atkal, atkal, atkal, atkal, atkal, atkal, atkal, atkal atkal atkal atkal atkal atkal atkal

Es pat nezinu, ko tādu lai izdara, lai rītdiena neaizietu tādā pašā pakaļā kā visas pārējās maija dienas :-(

Izrauties no nolādētā loka.

Lai diena būtu jauka.

Eh.

Nu bet vismaz mūzika ir forša.

Labi būtu rīt pamosties ar izdzēstu to atmiņas daļu, kura glabā informāciju, cik sliktas un neveiksmīgas bija malējās nedēļas, malējās dienas; ar smadzenēm, kurās būtu tikai bankas kartes PIN kods, darba vietas adrese, programmēšanas valodas un, vēlams, smaidīgs optimisms.

Bet brīnumi nenotiek.

Nu kāpēc tieši tagad, kad ir jauka darba vieta, kad ir vasara, kad varētu agri celties, čakli pastrādāt līdz plkst. 17.00, baudīt vasaru un visādi citādi normāli dzīvot, nē, tas nesanāk :-(

Es pats varu sev palīdzēt, būtībā tikai es pats, neviens cits.

Iešu gulēt. Rīts gudrāks par vakaru. Cerams, ka arī optimistiskāks.

Piecēlos plkst. 11.11.

Neko nepadarīju. Lasīju internetus.

Pusdienas "Fabrikā". Tur ēdu un lasīju "Sestdienu". Divi raksti: Par Daci Linu — ātru un tālu skrējēju, un par Latvijas zemūdenēm — "Roni" un "Spīdolu".

Nopirku ābolus.

Neko nepadarīju. Lasīju internetus.

Sāku skatīties Gordona raidījumu "166. Философия денег.avi". Interesanti. Par naudu. Attīstības ceļš: zelts — papīrīši, par kuriem varēja dabūt arī zeltu — papīrīši bez zelta seguma — indivīda/organizācijas kredītvēsture.

Pēc vakariņām aizgāju uz Hesburgeru. Pirms tam "Pluspunktā" iegādājos žurnāla "Rīgas Laiks" 2011. gada maija numuru.

Pabeidzu skatīties Gordona raidījumu.

Neko nepadarīju. Lasīju internetus.


Plkst. 22.45 23.15 būšu gultā, ceru (droši vien veltīgi, kā vienmēr) uz ātru aizmigšanu un atspirdzinošu miegu.

— — —

Varbūt, ja "Neko nepadarīju. Lasīju internetus." vietā es varētu ierakstīt "Pabraucu ar velosipēdu n kilometrus", miegs nāktu labāk, pašajūta būtu labāka, sirdsapziņa negrauztu mani.

Labi, ka shelly nav vīrietis ;-)

Piecēlos plkst 14.55; miegs, kā vienmēr, nebija devis atspirdzinājumu, bet trulu nogurumu un galvassāpes.

Lieki piebilst, ka biju domājis celties plkst. 7-os un uzsākt jaunu skaistu dzīvi :-/ Sagrautas ilūzijas un kārtējais aplauziens, aizveru acis un smaidu, a kas cits atliek LOL.

Malējās dienas biju kļuvis pavisam mīksts — dušā lietoju silto ūdeni. Šodien, par laimi man, siltais ūdens neatnāca. Auksts ūdens atsvaidzina daudz labāk.

Rīt darba intervija, uz kuru nebūšu gatavojies. Ja (kad) aplauzīšos, tad tas būs bijis tikai likumsakarīgi un pelnīti. Nau jau vērts iztaisīties labākam, nekā esmu. Vajag tādu viedokli no malas, kas pateiktu, cik nolaidies esmu, tikai tā būs iespējams progress.

Ir plkst. 16.10. Nez kādā veidā esmu atkal nomuļļājies stundu un ko esmu padarījis? Tikai nomazgājies, saklājis gultu un saģērbies. Enīvej, tagad iešu uz barības fabriku bāzt sevī organiskās vielas, lai šis ķermenītis spētu eksistēt vēl dažas stundas ilgāk, klumburot pa šo jauko pasaulīti.

Piecēlos plkst. 10.30.

Kad vakar plkst. 22.00 gāju gulēt, maz es zināju par to, ka mani sagaida murgains pusmiegs 12 stundu garumā (līdz plkst. 1 naktī vispār nevarēju aizmigt), pēc kura jūtos mazāk atpūties, nekā parasti. Te nu aiziet pa skuju taku manas pašlepnās ieceres ierasties darba vietā plkst. 9.00 no rīta... Totāla iekšēja sagrāve; taču šovakar atkal iešu gulēt plkst. 22.00. Lai vai kas no tā sanāk, bet es vismaz būšu kaut ko darījis savā labā.

1:0 mana iekšējā reptīļa labā. Kā sauca tās taurītes, vulvizellas laikam, nu, tad viņas tagad arī skan reptīļu nometnē.

Un ne gaisma, ne skaņas pie manas ne-miega sakāves nebija pie vainas, jo:
1) gaismas istabā ir ļoti maz tagad (it īpaši pēc segas pienaglošanas pie loga rāmja);
2) skaņas arī nebija, es esmu ļoti pieradis pie ausu korķiem un vienu brīdi man pat bija sajūta, ka tie ir izkrituši — bet nebija izkrituši.

Visādas domas, murgi, ieceres, nepadarītie darbi joņoja cauri galvai, patiešām par visu. Bet viena atklāsme gan radās: ar internetu lasīšanu nu gan apmēram ir cauri. Jo viss, ko pēdējās dienās biju izlasījis internetos un frendlistē, skrēja cauri galvai kā ugunsmušu spiets, atkal, atkal un atkal again. Nau jau jautājums par jēgu. Vajadzīga atbilde uz šo vaicājumu: "Kā normāli izgulēties beidzot?" un: "Vai man tas vajadzīgs?"

— — —

Man ir tāda sajūta (ilūzija), ka es tieku mazliet malts un lauzts (bet kurš to dara!?) Cerams, ka nenonāks līdz gulēšanai zem tilta, hihi, haha. :-)

— — —

Kaut kā šis meldiņš ļoti piedur: "I'm a loser, baby, so why don't you kill me?" (Youtube: Beck — Loser).

— — —

stradnieks pieminēja čali, kurš tagad dzīvo laukos ar saules baterijām un cīnās ar vārpatām un raksta bloku — savadak.lv. Forši!

— — —

No mājām uz darba vietu izeju plkst. 13.30 13.45.

Labi, ka esmu jau samierinājies ar ļoti iespējamo darba zaudēšanu, citādi laikam sajuktu prātā no stresa par kavēšanos. Samierināšanās gan nenozīmē, ka es saprotu, kur un kā es dabūšu līdzekļus iztikai, nekas jau nau iekrāts.

— — —

Vispār smieklīgi, it kā biju normāls, fiziski vesels jauns vīrietis bez kaitīgiem ieradumiem patiešām labā darba vietā, un vairs nebūšu — un ne jau tāpēc, ka krīze vai citu iemeslu dēļ, bet gan tāpēc, ka pats galvu saspiedis un palaidis visu vējā. Nu, ko lai saka — Y SO SRS? :-)

Изменения будущем.
Держите свое достоинство.
Возьмите большую дорогу,
Возьмите его, как мужчина.

Via nistagms puksta un Google Translate.

To “Изменения будущем.” prasījās tomēr pārrakstīt, nu čipa “Перемены грядут.” — bet arī tā ir tāds labs stiliņš ^_^