Un kam tu zvanītu plkst. 01:00 naktī, kad vajag ar kādu parunāt? Kurš paceltu?


Un... vai es pats paceltu?

naktī lija

Negulēju visu nakti. Izdzēru -.5 jāgermeistari. Fāk, cik grūta būs šodiena, darbadiena. Pašsabotāža izdevās.

Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka “The problem is not to find the answer, it's to face the answer”

Tagad... kaut kā tikt cauri šodienai bez nopietniem zaudējumiem. Ahh.

Tomēr. Dzeru zaļo tēju un tā ir TIK GARŠĪGA! un Infected Mushroom ir tik skanīga mūzika! Ir, ir dzīvei plusi tomēr, par spīti visam un jebkam un man pa-šam!

šī bija smaga, introverti ļoti darbīga naksniņa

jāpačuč, jāatpūšas

ļoti noguru (kā vienmēr, pats no sevis)

bet nu wow, kā es to agrāk neredzēju, bez maz vai sāku ticēt kaut kādai stulbai ezotērikai (tagad pārgāja)

kaut nu no šī būtu kāda jēga nākotnē

Ko lai tādu ieraksta te, cibā? Ak jā, aprakstīšu manas izjūtas, sajūtas. Domas. Pārdomas, kuras vienmēr ir bullšits, "pārdomas" ir bullšits, kuru mēģina iesmērēt tiem, no kuriem esam atkarīgi, rīcības vietā.

Tātad ir plkst. 3.37 naktī no svētdienas uz pirmdienu. Nedēļas nogalē esmu mazliet atkopies, nomierinājies; noskatījos filmu "Cloud Atlas", kura bija lieliska, un noskrēju 13 kilometrus. Jūtos ļoti labi — gan fiziski, gan garīgi. Drīz iešu gulēt.

Rīt ir pirmdiena, darbadiena, un mani atkal gaida drausmīgas šausmas. Nezinu, kāpēc vieglu 10 — 18 darbu ar nesarežģītām veicamām lietām birojā manas smadzenes pārvērš par ārkārtīgi grūtu, mokošu pārbaudījumu. Taču tā notiek atkal un atkal. Tā notiks arī rīt, kaut arī šobrīd esmu optimistisks un dzīvespriecīgs, rīt atkal tikšu iestumts melnā, paralizējošā nomāktībā. Vienīgais, kas rīt būs labs, būs filmas "Hobits: Negaidīts ceļojums" noskatīšanās kinoteātrī "Forum Cinemas" — biļeti jau esmu nopircis.

Ir jāiesniedz atlūgums un jāpārdod automašīna, lai izvilktu līdz pavasarim. Ja vien es nebūtu tik gļēvs. Or am I?

Esmu cinisks; agrāk es vēl varbūt būtu mēģinājis sevi mānīt un uzmundrināt, taču to esmu neveiksmīgi darījis jau tik daudz reižu, ka tagad atliek tikai ironiski atcerēties Sīzifa dzīves gājumu.

pusčetros no rīta
vajag uzpīpēt laukā iziet

novērojums
pieci taksometri Baronielas krustojumā
viņas nolaiž logu un jautri sarunājas
bauda dzīvi

smadzeņu procesoram resursu arvien mazāk
un tikai svarīgākais tiek darbināts

cigarete uzmundrina

augšā, klaviatūra, displejs, programmas kods*

--------------------
* nekvalitatīvs, kā jau pusneapziņā rakstīts, bet vajag izkustēties no iestrēgumpunkta, kļūdas salabošu rīt; tā faktiski ir vienīgā iespēja

lielas, mīkstas pārslas

iešu pastaigāt, uzpīpēt pirmsmiega cigareti laukā, uz ielas

tur ir miers un lielas, mīkstas sniega pārslas =)

P.S.

Ir plkst. 3.31 naktī.

Jūtos labi, dzidrs, skaidrs, saprātīgs. Kaut kas iekšā ir saslēdzies tā, ka jūtu -- būs labi. Kaut ko esmu atradis. Kaut ko esmu sapratis.

* * *

Kas notiks rīt?

Rīt darba vietā ieradīšos plkst. 8.30 un vienkārši, aizrautīgi strādāšu -- kodēšu. Protams, priekšniecība un kolēģi apzināti vai neapzināti pacentīsies sabojāt man garastāvokli ar pagājušonedēļ nepadarīto darbu pieminēšanu, taču uztveršu to kā lietu vai krusu -- nepatīkami, taču pāries. Galu galā -- programmēt man patīk, un tas ir galvenais.

Protams, es tagad, šonakt varētu mēģināt kaut ko darīt, mēģināt paveikt iekavēto, saraut un kaut kā no sevis izmocīt -- taču tas būtu veltīgi un nepareizi, tas beigtos tikai ar to, ka noguris un nelaimīgs rīt atkal ierastos darba vietā ap plkst. 15.00, visu nokavējis, nelaimīgs un sačakarējis vēl vienu dienu. Tas nav vajadzīgs.

* * *

Jāsaprot viens -- nepastāv nekādi "saņemties", "pacensties". Katram cilvēkam ir zināmas spējas, tas arī viss. Brīnumi nenotiek. Katrs var izdarīt tik, cik var, tas arī viss. Balstīt plānošanu uz "pacenšanos" un "saņemšanos" ir tas pats, kas gaidīt burvi gaišzilā helikopterī, kurš atvedīs saldējuma kasti.

Vispār, cilvēka spējas ir ļoti ierobežotas. Taču, katru dienu mazliet pastrādājot, ilgtermiņā rezultāti vienmēr ir, un apbrīnojami lieli.

Es esmu pilnīgi spējīgs strādāt, dzīvot, just, darīt, saprast -- man tikai jāizmet no galvas nevajadzīgie un traucējošie fufļi. Un es, šķiet, esmu sapratis, kā.

* * *

Teiksim, mana atkarība no internetu lasīšanas. Tātad vakar noslēdzās 8 nedēļu izmēģinājuma periods, kad mēģināju nelasīt internetus. Rezultāti ir tādi, ka 4 nedēļas lasīju maz, apmēram 10 -- 20 % no parastā apjoma (un ļoti labi strādājās), pēc tam 5. nedēļā kaut kā salūzu, un tad 6., 7. un 8. nedēļas atkal bija internetu pilnas, kas daļēji bija iemesls tam, ka iedzinos parastajā apātijā un melanholijā un vispār iestājās kārtējais pizģec. Nu un ko tagad? Kopš šodienas atkal nelasīšu internetus. Domāju, ka izturēšu ilgāk. Jo 4 nedēļas tātad varu!

* * *

Iemācījos neēst treknas pusdienas ēstuvēs -- jo pārbāzts kuņģis nav savietojams ar produktīvu smadzeņu darbību. Jāēd ir maz, un tas teiciens, ka brokastis jāēd pašam, pusi no pusdienām jādala ar draugu, bet vakariņas jāatdod ienaidniekam, ir ārkārtīgi trāpīgs. Tā arī ir, vismaz mana pieredze par to liecina.

* * *

Alkoholi. Ar tiem sanāca interesanti. Vārdu sakot, izskatās, ka arī ar šo dēmonu iemācījos apieties. Pagājušajās 4 nedēļās samērā daudz vakaros dzēru šnabīti. Nu, 300 gramus, miegam, tā sakot. Tomēr, kā izrādās, bez šmigas lieliski varu iztikt. Sestdienas vakarā biju Nabaklab, tur pa visu vakaru (biju tur gandrīz 5 stundas) iedzēru tik kādus 200 ml alus, un bija stc. visnotaļ forši. Šovakar man mājās ir šnabītis, taču iedzēru tik gramus 50 -- 70, vairāk man to nevajag. Pat nav jāpiespiež sevi nedzert, vienkārši -- negribas ^___^

Vēl par to alkohola lietošanu. Vēlējos kārtīgi izpētīt alkohola iedarbību uz sevi, tāpēc dzēru tikai tīru, istabas temperatūras šnabi. Kokteiļi, alus -- tie ir meļi, tie nojauc izjūtas un smaržas un garšu. Šnabis jādzer tīrajā silts, no ziepjutrauka. Jāizjūt. Jādzer lēni, paturot katru malku mutē un izgaršojot, bez uzkošanas. Tikai tā. Visas tās uzkošanas, ātrās rīklē liešanas -- meļi.

Vispirms dzēru dārgos šnabjus, taču tas ir lieki, dārgi, nevajadzīgi. Tagad lietoju Beloff 37,5%, ražots pēc Rimi pasūtījuma Latvijā, Super Netto pusstops šī šķidruma maksā Ls 2,83, un ir OK.

Jāsaprot, ka alkoholi tieši tāpēc maksā tik dārgi, ka tie ir zāles, nevis pārtikas produkts. Neliels alkohola daudzums patiešām uzlabo garastāvokli un fizisko pašsajūtu, taču -- neliels. Teiksim, stundas laikā 25 grami šnabja divos piegājienos.

* * *

Es nezinu, kas tur sanāks vai nesanāks man ar darba vietu, esmu sastrādājis muļķības kārtējo reizi (pareizāk, sakot -- nesastrādājis neko jēdzīgu un visu iekavējis, iebremzējis). Labos paradumus ieviest dažreiz dzīvē traucē tas, ka, kad jau rīkojies labi un pareizi, sejā tiek bāztas agrāk, sliktajos periodos izdarītās kļūdas, un tas kaitina un nervozē, un rada sajūtu, ka labie ieradumi nestrādā. Ko lai saka -- vienkārši jāprot pašam domāt un neklausīties citu viedokļos. Citi jau nezina un nesaprot, kā lietas patiesībā ir. Skaidrot nav jēgas, vienkārši jāpadara kaut kas, un tad jau, ja ir labi rezultāti, visi nomierinās un ir atkal labi.

* * *

Par smēķēšanu -- nikotīns ir lielisks nelielos daudzumos. Pagaidām turpināšu smēķēt tās pašas cigaretes, ko parasti -- sarkanās LM (kolēģis tās nokristīja par "Lucky Monday" ^___^). Vēlāk pamēģināšu citus veidus, kā interesantāk, smaržīgāk dabūt nikotīna devas, bet tas -- vēlāk. Tagad prioritāte -- nelasīt internetus.

savā mūzikas izlasē atlasu melanholiskākās dziesmas

esmu mežonīgi satraukts

nespēju noklausīties dziesmu līdz galam, man vajag, vēl, vēl vēl, citu

ķermenis dreb

fak

esmu uzkāries

esmu piesmēķējis savu kurmja alu, esmu piesmēķējis visu kolhoza gaiteni, man jāatļauj man pašam gulēt, parubīties, atslābt,

izņēmu no acīm kontaktlēcas, uzstūmu uz galvas brilles, viss tagad liekas tik maziņš precīzs un ... mazs


vēl vienu cīgu un — gulēt

lai ko arī rīts nesīs, aiz loga virtuvē aust rīts, es negribu rītu, es gribu kā filmā "Dark City" eternālu nakti

šodien iepirkos Rimcēgā un tas nau noteikti nekāds mājiens



visādam gadījumam kreisajā stūrītī ir mana pimpja galiņš nobildēts

P.S. Mani izglābs tas, ka uzkrātā Rimi naffda ir Ls 0,07

P.P.S. nistagms visnotaļ sātaniskas afišas diska vāciņa bildes ielicis, manuprāt — ļoti jaukas

Plkst. 21.00 ielikos gulēt, ap pusnakti pamodos, bezmiegs.

Kārtoju personīgo finanšu uzskaiti par jūniju, jūlija sākumu.

Man ir pussaldais Gruzijas sarkanvīns, pavisam mazliet.

Un tur augšā debesīs pilnmēness.

Alum pa virsu uzdzēru minerālūdeni, jūtos atsvaidzināts un gatavs miegam.

Redzēs, ko rītdiena nesīs :-)

Uzkāpu uz jumta.

Tā īsti nesanāca atslābt, stīva sajūta, jo slīpums, margu un alkohola trūkums. Masts, pie kura vēlējos nostāties, tirpināja man roku ar elektrību, tādēļ pametu to.

Skatījos uz Brīvības ielu, uz cilvēkiem, auto gaismām. Daži cilvēki auroja, gāja bariņos, citas plandošos mēteļos, citi pa pāriem.

Kaut kur no Sporta pilsdrupu rajona kāds palaida gaisā lidojošo laternu, tā oranži spīdēja un cēlās arvien augstāk debesīs. Skaisti. Sāka smidzināt lietus, pavisam mazliet; novērsu skatienu no laternas, kad paskatījos atkal, to vairs neredzēju. Vai nu ielidojusi mākoņos, vai arī nodzisusi.

Sajutos labāk, vieglāk, it kā paskatījos uz dzīvi no citas perspektīvas.

— — —

Es neatceros, kad pēdējo reizi man darbā bija prieks par labi padarītu darbu. Ļoti, ļoti, ļoti gribas šo sajūtu. Vēl pat mazliet vairāk, nekā iedzert.

Vakar pastaigāties pie jūras bija forši. Jūra, vējš, bija samērā silti; nesatiku vispār nevienu pašu cilvēku. Tikai kaut kā bailīgi mazliet nez kādēļ bija no siltās metāla un plastikāta čaumalas laukā izkāpt meža tumsā. Bail satikt dzīvniekus un cilvēkus tumsā, naktī, mežā. Negribas just sāpes, bailes.

Piektdienas rīts iezīmīgs ar to, ka Hesburgerī Rudzu burgerim bija garenā maizīte. Iepriekšējās šīs nedēļas dienās bija apaļā, ja vien neesmu bijis pārāk paviršs novērojumos. Principā vienalga, vai apaļā vai garenā, bet nu tomēr. Izmaiņas. Izmaiņas nav labi, es jau biju pieradis pie apaļajām, tagad atkal jāpielāgojas burgera formai :-/

Rīt (sestdien) mērķi ir mazi: uzkopt kolhōzu (jo mana dežūrnedēļa) un ... un laikam arī viss. Ā, salātiem nopirkt tirgū lapas, un lokus, un dilles, jā, tas arī būtu forši. Un nelasīt internetus, ļaut smadzenēm attīrīties, LCD, nu lūdzu, lūdzu.

Kaut kas nav ar veselību, atkal mandeles iekaisušas :-/

Šai darba nedēļai uzlikās treknais prokrastinācijas un neproduktivitātes zīmogs, tas ir tik apbrīnojami, kā no nestrādāšanas jūties 10x nogurušāks, nekā ja būtu strādājis, bet tāpat uz riņķi iet internetu lasīšana, nogurušas smadzenes, nestrādāšana, skumjas par nestrādāšanu, internetu lasīšana, nākošajā dienā aizgulēšanās, skumjas par aizgulēšanos, internetu lasīšana... Nekam nav laika, nekas netiek izdarīts. Kad tas reiz beigsies, kad es šo apburto loku reiz pārtraukšu? Kad... Un ja nu — nekad? Ja nu nekad nebija paredzēts dzīvot, tik kaut kāda sagadīšanās velk to dzīvību uz priekšu.

Viegluma un jautrības, bezbēdības tajā visā nav. Prieka.

Gaidu kārtējo gaišo, darbīgo, mērķtiecīgo periodu, uzplaiksnījumu, kā es mīlu šos periodus, man to ļoti vajag, LCD, vai dzirdi?

Cik labi, ka Hesburgerā ir Rudzu burgers, par McDonalds esmu tagad pilnībā aizmirsis.

Ir ārkārtīgi jauki staigāt pa kalnu takām, skriet, strādāt, grauzt burkānus un smaržot vaniļu.

Taču vienīgā lieta, kura padara šo dzīvi patiesi (bez kripatas izlikšanās un pašiedvesmošanās) krāsainu un foršu, iededz kaisli sirdī, liek skanēt mūzikai, filmas padara lieliskas un ieslēdz vēlmi komunicēt ar cilvēkiem, ir šmiga.

Noskatījos filmiņu "The Rum Diary (2011)", ļoti laba, bet skaidrā skatīties to, protams, nedrīkst. Dažas (5 — 8) šļukas ruma vai 5 aliņi būs pašā reizē :-)

Filma man atgādināja to, ka jau pēc dažām nedēļām Latvija uz 3 vai pat četriem mēnešiem pārvērtīsies par siltu, zaļu, priecīgu paradīzi, kurā būs silti, skaisti un labi :-)

Āāāāāāāāā LOL

Pabraukājos ar divriteni naktī. Pavadīju ziimogvasks un trouble, aizbraucu līdz Galerijai "Rīga" Dzirnavu ielā — izrādās, ka tās apakšzemes autostāvvietai ir divi stāvi. Pēc tam Andrejsala — velkonis "Buļļupe" šonakt tumšs un kluss, taču naskās lokomotīves bīda izturīgos vagonus un vareno kuģu smagās kravas precīzi pārvieto ceļamkrāni.

Ledus kristāli zem velo riepām forši kraukšķ. Ledainais vējš...

šovakar iegāju Rimi pēc šmigas, un... un nopirku šokolādi... nevis šmigu o_O

par laimi piromaans uzcienāja ar aliņu mazliet, tā ka tomēr radās optimisma dzirksts, un mazliet pabraukāju ar velo un tā :-)
ziimogvasks arī bija piekāpis uz brīdi

rīt (nevis šodien, kā bija plānots) kolhozā atgriezīsies matracītis

ak jā, un kolhoza virtuvē šobrīd guļ ruda, bizītē sapīta bārda, droši vien tai ir pievienots arī ķermenis (sīkāk nepētīju) -.-

Kopā ar piromaans ar manu mašīnu aizbraucām uz nakts tirgu, nopirkām maisu kartupeļu (lieli, iesarkani, šķirne "Laura", 31 kg, Ls 5,27, viens kg maksāja tātad Ls 0,17 — vajag pirms pirkšanas kādreiz arī cenu uzprasīt un pakaulēties LOL :-D) un mazu maišeli sīpolu (Ls 1,00, kādi 2 — 3 kg, cenu par kilogramu aizmirsu).

Izrādās, piromaans viens pats var tīri labi panest 31 kg smagu kartupeļu maisu un uznest to arī augšā kolhozs_xxx-ā ;-)

Ielas pilnas ļaužu — šodien ir Baltā nakts 2011!