Jumta masta tirpums
Uzkāpu uz jumta.

Tā īsti nesanāca atslābt, stīva sajūta, jo slīpums, margu un alkohola trūkums. Masts, pie kura vēlējos nostāties, tirpināja man roku ar elektrību, tādēļ pametu to.

Skatījos uz Brīvības ielu, uz cilvēkiem, auto gaismām. Daži cilvēki auroja, gāja bariņos, citas plandošos mēteļos, citi pa pāriem.

Kaut kur no Sporta pilsdrupu rajona kāds palaida gaisā lidojošo laternu, tā oranži spīdēja un cēlās arvien augstāk debesīs. Skaisti. Sāka smidzināt lietus, pavisam mazliet; novērsu skatienu no laternas, kad paskatījos atkal, to vairs neredzēju. Vai nu ielidojusi mākoņos, vai arī nodzisusi.

Sajutos labāk, vieglāk, it kā paskatījos uz dzīvi no citas perspektīvas.

— — —

Es neatceros, kad pēdējo reizi man darbā bija prieks par labi padarītu darbu. Ļoti, ļoti, ļoti gribas šo sajūtu. Vēl pat mazliet vairāk, nekā iedzert.