Pelikuliņa The Looking Planet (Vimeo).

Demiurģija un tā, bildītes smukas, kaut kas tur ir, kaut kas pietrūkst, kopumā +

Traumas pēc tam ārstējam (vai padziļinām) ar klasiku, piemēram Les Escargots (1965) - YouTube

Ak, šajā ierakstā nekas nav pareizi, kaut kāds līks sanāca -- laikam tāpēc, ka šovakar neesmu iedzēris...

P.S. Sniegs ir tik adiktīvs, pūkains, lāpstoju šovakar to un tā. No jumta. Ar lāpstu. Jo kāpēc nē?

P.P.S. Kaut kāda jocīga sajūta, kaut kā jocīgi viss

automašīnai salabota rūsa aizmugurējos spērnos un motora pārsegā

sāku māmiņas mājai laukos remontēt jumtu -- kā jau vienmēr, vispirms bija jādara kaut kas cits -- jāsataisa pa jumtu rāpjamās kāpnes, jāpērk un jāatved skārds, kore un vējdēļi, koki un skrūves, un silikoni, un tad es to arī izdarīju un arī jaunu Bosh urbjmašīnu nopirku, lai iepriecinātu sevi, haha nē, vecā labā lētā uzticamā "Ferm" markas bormašīna sāka aizdomīgi grabēt

vēl par to pašu auto: ja ar gāzes pedāli rīkojos ļoti maigi, nu ļoti maigi un pa šoseju braucu ar faktiskajiem (pēc GPS) 90 km/h, tad 95E benzīna patēriņš uz 100 km sanāk 6,2 litri.

es :mīlu: jauno Tīnūži -- Koknese šoseju :)

Nordea skriešanas pasākumā svētdien skriešu 10 km. Uzņēmums, kurā strādāju, uzsauca piedalīšanos. Garākām distancēm šogad nebiju trenējies. Nekādu īpašo mērķu nav, būšu apmierināts, ja noskriešu stundā vai mazliet ātrāk

iegādājos 5 collu telefonu ar 4-to Androīdu, it kā nenozīmīgs sīkums un poxuj, bet nu wīīīī, man patīk šī spēļmanta :-)

darbs nenormāli garlaiko, nespēju atturēties no internetu lasīšanas, tomēr kaut ko izdodas pastrādāt, lai aizmālētu acis un lai no manis atpišas, visu laiku domāju par atlūguma rakstīšanu -- bet tam jau nebūtu nekādas jēgas, viens darbs ir tikpat garlaicīgs kā visi citi

vispār kaut kas mazliet ir prātā mainījies, skumjas ir aizgājušas un to vietā ir atnākusi garlaicība, bet nu, kaut kas nav, kaut kas nav, kaut kas vienalga nav

Atskārtis, ka drīz rietēs saule, nokāpu lejā, uz Latvijas Balzāma veikalu. Nopirku divas Cēsu Special pintes bundžas (uz atlaidēm, halelujah!) un vecā parauga saldējumu Pols.

Uzkāpu uz jumta. Turēdamies pie kores, aizgāju līdz no centra (Rīgas) tālākajai malai, ērti atspiedos pret skursteni ar augštilbiem un skatījos, kā saule pazūd. Gandrīz kā pie jūras, tikai šalca mašīnu riepas, un horizonts bija robots — koki, celtnes. Orandžas krāsas, skaisti, mežonīgi skaisti. Fucking wonderful. Drāzoši brīnumpilni. Ēdu saldējumu un priecājos par vareno dabas un cilvēku (māju jumti, augstceltnes, ostas krāni) sarīkoto šovu. Katrā jakas kabatā pa pintei.

Paskatījos, padomāju, nosalu mazliet un tagad esmu pie datora. Man ir divas pintes. Izdzeršu un iešu gulēt.

Uzkāpu uz jumta.

Tā īsti nesanāca atslābt, stīva sajūta, jo slīpums, margu un alkohola trūkums. Masts, pie kura vēlējos nostāties, tirpināja man roku ar elektrību, tādēļ pametu to.

Skatījos uz Brīvības ielu, uz cilvēkiem, auto gaismām. Daži cilvēki auroja, gāja bariņos, citas plandošos mēteļos, citi pa pāriem.

Kaut kur no Sporta pilsdrupu rajona kāds palaida gaisā lidojošo laternu, tā oranži spīdēja un cēlās arvien augstāk debesīs. Skaisti. Sāka smidzināt lietus, pavisam mazliet; novērsu skatienu no laternas, kad paskatījos atkal, to vairs neredzēju. Vai nu ielidojusi mākoņos, vai arī nodzisusi.

Sajutos labāk, vieglāk, it kā paskatījos uz dzīvi no citas perspektīvas.

— — —

Es neatceros, kad pēdējo reizi man darbā bija prieks par labi padarītu darbu. Ļoti, ļoti, ļoti gribas šo sajūtu. Vēl pat mazliet vairāk, nekā iedzert.

Čota mazliet jumtu norauj nost, kad austiņās Dimitera "Vaļiks un Anfisa", un skatos Married To The Sea komiksu augusta izlaidumu (kur viņi rauj tās bildītes un kas viņiem sacer tos kretīniskos tekstus!?). Ak, un vēl vieglas paģiras no vakardienas. Un stipra zaļā tēja. Ar medu.