Atskārtis, ka drīz rietēs saule, nokāpu lejā, uz Latvijas Balzāma veikalu. Nopirku divas Cēsu Special pintes bundžas (uz atlaidēm, halelujah!) un vecā parauga saldējumu Pols.

Uzkāpu uz jumta. Turēdamies pie kores, aizgāju līdz no centra (Rīgas) tālākajai malai, ērti atspiedos pret skursteni ar augštilbiem un skatījos, kā saule pazūd. Gandrīz kā pie jūras, tikai šalca mašīnu riepas, un horizonts bija robots — koki, celtnes. Orandžas krāsas, skaisti, mežonīgi skaisti. Fucking wonderful. Drāzoši brīnumpilni. Ēdu saldējumu un priecājos par vareno dabas un cilvēku (māju jumti, augstceltnes, ostas krāni) sarīkoto šovu. Katrā jakas kabatā pa pintei.

Paskatījos, padomāju, nosalu mazliet un tagad esmu pie datora. Man ir divas pintes. Izdzeršu un iešu gulēt.

Uzkāpu uz jumta.

Tā īsti nesanāca atslābt, stīva sajūta, jo slīpums, margu un alkohola trūkums. Masts, pie kura vēlējos nostāties, tirpināja man roku ar elektrību, tādēļ pametu to.

Skatījos uz Brīvības ielu, uz cilvēkiem, auto gaismām. Daži cilvēki auroja, gāja bariņos, citas plandošos mēteļos, citi pa pāriem.

Kaut kur no Sporta pilsdrupu rajona kāds palaida gaisā lidojošo laternu, tā oranži spīdēja un cēlās arvien augstāk debesīs. Skaisti. Sāka smidzināt lietus, pavisam mazliet; novērsu skatienu no laternas, kad paskatījos atkal, to vairs neredzēju. Vai nu ielidojusi mākoņos, vai arī nodzisusi.

Sajutos labāk, vieglāk, it kā paskatījos uz dzīvi no citas perspektīvas.

— — —

Es neatceros, kad pēdējo reizi man darbā bija prieks par labi padarītu darbu. Ļoti, ļoti, ļoti gribas šo sajūtu. Vēl pat mazliet vairāk, nekā iedzert.

Čota mazliet jumtu norauj nost, kad austiņās Dimitera "Vaļiks un Anfisa", un skatos Married To The Sea komiksu augusta izlaidumu (kur viņi rauj tās bildītes un kas viņiem sacer tos kretīniskos tekstus!?). Ak, un vēl vieglas paģiras no vakardienas. Un stipra zaļā tēja. Ar medu.