Ak tad toreiz, šī gada 7. jūlijā, es esot
sasniedzis zemāko punktu (ķerzatas marķieris), ja?
Viss ir kļuvis vēl tikai sliktāk. Nu, ir bijušas arī jaukas pieredzes un notikumi, bet šobrīd galu galā kopumā viss ir kļuvis sliktāk, nekas nav uzlabojies.
Nu ko, paskatīšos, ko teikšu vēl pēc mēneša.
Un es vēl joprojām neko neesmu sapratis.
P.S. Ir arī pozitīvais aspekts — principā, ja es tagad apņemtos vienkārši sēdēt mājās, ēst putru brokastīs un kādu kebabu vai burgeri vakariņās, tad, visticamāk, vēl daudz sliktāk nekļūtu. Tikai viens āķis: vajag apņemties NEKO NEDARĪT, NEKO NELASĪT, NEKO NEGRIBĒT. Jo visa šī lasīšana (žurnāli, interneti) rada dīvainu ilūziju, ka dzīvoju, un īstajai dzīvei vietas nepaliek. Tāpēc vajag paskatīties, kā ir, kad DARU NEKO. Jo reāli tagad veselu mēnesi es darīju neko, ja paskatās sasniegtā rezultātus. Bet man bija kaut kāda ilūzijas, ka kaut ko daru. Un vēl man bija prātā kaudze ar darbiem, ko VAJAG IZDARĪT; tas aizņēma manu prātu, bet reāli — labāk nebūtu aizņēmis; rezultāts būtu tāds pats: nekāds.
Es pats esmu piesārņojis savu prātu ar pašizdomātu drazu.
Tas ir tik dīvaini. Prāts kā uzkāries dators, visu laiku domā un darās, bet neko neizdomā un neizdara.
P.P.S. Stulbi jau tā cibā likt gruzōnīgus ierakstus... bet virsrakstā taču teikts: "Tava dzīve, sadirstā un veltā." Tātad — jā.
P.P.P.S. Iešu uz veikalu pēc pāris lētiem aliņiem — reibums palīdz atslābināties. Un alus ir lētāks par saldējumu, ja tā ņem.