ai nu atspringst, nu iepisīs biku un būs viss čikiniekā tipī topī oki dokī ;-)

es nemāku "saņemties"

es māku tikai prokrastinēt līdz pēdējam un visu sačakarēt un tad pēdējā brīdi kad viss jau ir pakāsts un sačakarēts, tad kļūt kinda brīvs un atslābt un kaut ko tad izdarīt

tagad -- bļodiņa saldējuma

un lai rīts nāk nežēlīgs

bet... tam nav lielas jēgas, jo efektīvi programmēt var tikai izgulējies cilvēks

ai fak it, man ir saldējuma bļodiņa

skriet maratōnu 3 stundās un 25 minūtēs ir viegli. dzīvot day in day out ir faking grūti

Röyksopp - You Don't Have A Clue - YouTube

kādreiz, kad mūzika bija svarīgāka, sāpes mazliet noņēma Röyksopp - So Easy - YouTube

bet tomēr, tomēr -- laikam tomēr REĀLI palīdz (nu, nevis PALīDZ, bet vismaz kaut ko izmaina uztverē uz to brīdi, parāda pa īstam, nevis iedomās) tas, kas ir mazos plastmasas maisiņos: stimulatori, halucinogēni un eiforētiķi
(par tēmu: Кровосток - ГЭС - YouTube)

ak, es gribētu būt pozitīvāks, jaukāks. jauks, saulains, priecīgs. naivs un laipns. es esmu tik noguris no savis paša negatīvisma

un ja nu es pamēģinātu būt priecīgs par spīti visam, bez spītus, bez aizdomām, ar prieku un vieglumu?

tā, viegli, vieglītiņām, vienkārši, -- būt -- būt priecīgam?

jo kāpēc ne? nez, kā tas būtu? nekad neesmu mēģinājis, ja tā padomā

ja es tagad paņemtu auto atslēgas un mēģinātu ietriekties estakādes betōna stabā, ir liela iespēja, ka tas mani sāpinātu un sakropļotu, nevis nogalinātu. norobežojošās barjeras un tā. meh. varbūt es rīt un citās dienās iegrozīšu dzīvi patīkamu? tas nevarētu būt pārāk grūti. kaut arī līdz šim nav izdevies ...

ak prokrastinācija, ak tu m**ka

mana rīcība šajās dienās ir bijusi absurda un pašiznīcinoša

jocīgi un nepraktiski

kaut kādas trepītes no šīs bedres gribētos atrast

nu, kaut vai sākt ar to, ka šodien darba vietā nelasīt internetus... vai tas maz iespējams?

Aizgāju uz darba vietu -- ar domu kaut ko saglābt -- nu un vārdu sakot neko tāpat nepadarīju un tikai lasīju internetus.

Savadīju savu pagājušās nedēļas darbu atskaiti (milzīgi meli, vārdu sakot, lielāko daļu pagājušās nedēļas neko nedarīju, tikai lasīju internetus) -- man liekas, ka drīz mani arī no šī darba izmetīs. Abet žēl, vēl divi mēneši un jau gads būtu nostrādāts! Lol, reāli no tā gada kopumā apmēram mēneši 3 nostrādāti, pārējā laikā lasīti interneti, nu tas tā, precizitātei.

Tā nu es šovakar iekapāju ceptus kartupelīšus ar aliņu -- rītdienas rītam arī dažus malkus atstāšu -- ja jau pizģec, tad vismaz jautri un jau no rīta mazliet iedzēris. Citādi besī laukā, ka šī darbam nepiemērotība un atkarība no internetu lasīšanas pilnīgi visu pārējo dzīvi arī sabojā. Var taču būt darbam nederīgs cilvēks, bet lāga dvēsele? ... izņemot ... es neesmu lāga dvēsele. Man tā īsti nepatīk cilvēki, taču bez cilvēkiem arī nevaru iztikt, tāda sāpīga pretruna. HVZ, kāpēc tā.

Rīt būs atkal jauna diena.

Ja paveiksies, tad ieradīšos darba vietā laicīgi; ja ne -- tad ap 11, 12, nogulēšu visu, un pizģec būs vēl mazliet tuvāk.

Ja tā padomā, tad nekas šausmīgi slikts jau nenotiks, ja izmetīs no darba -- līdz pavasarim izvilkšu, redzēšu, kā dīgst zāle. Žēl, ka nupat nupat gandrīz jau esmu bankām atmaksājis kredītlīnijas, tagad atkal uzkrāsies parādi, procenti jāmaksā, neko nopirkt nevarēs... tāda dzīve. Jo neko jau nav iespējams mainīt.

piecēlos ļoti vēlu, ap plkst. 12.15

uz darbu neaizgāju

baigā apātija un melanholija

biju pie zobārstes, salaboja man salūzušo zobu

pa dienu neko nepadarīju

alkoholus nedzēru

vakarā, lai kaut cik izkustinātu sevi no melanholijas, aizgāju uz baseinu, nopeldēju 700 metrus, pasildījos saunā

tagad — gulēt; un, ja būs bezmiegs un rīt nevarēšu piecelties — tad vienkārši laikam vispār nav vērts, jo nebūs.

Gribēju vienkārši ielikt smuku bildīti, bet ārzemju interneti nedarbojas, tāpēc parastais depresīvais ieraksts ar burtiem un bez bildes būs.

Vārdu sakot, šodien darba vietā ierados plkst. 13:53 un neko tāpat pa visu dienu nepadarīju. Ir aizgājis ciet — tāpat kā vienmēr. Tā ir neatrisināma problēma, tāpēc pārslēdzos uz faktiem.

Un fakti ir tādi: pārbaudes laiku esmu izturējis, tāpēc tagad viņi mani izmetīs tikai mēnesi pēc tam, kad sapratīs, ka no manis nav jēgas. Un man tas nozīmē konkrētu naudas summu.

Tāpēc es tagad darīšu tā: maksimālais poxujisma režīms un būšu priecīgs. Kamdēļ skumt par lietām, kuras nevar mainīt? Ja nevaru pastrādāt, tad vismaz nebojāšu kolēģiem garastāvokli ar skumjo ģīmi savējo. Kā ir, tā ir. Palikšu viņiem atmiņā kā priecīgs poxujists nevis depresīvs lūzeris. Vasaru un zaļās lapas esmu sagaidījis, un tas ir daudz :-) Un ja nu notiks brīnums, un man galvā kaut kas pareizi saslēgsies un spēšu strādāt un viss būs labi, tad vispār būs lieliski.

Vispār es vairs neticu, ka es jelkad spēšu strādāt, kaut kas ir salūzis iekšā galvā. Man riebjas un nav pa spēkam jebkura veida darbs, gan fizisks, gan garīgs, gan vienkāršs, gan sarežģīts. Ja tā padomā, ne tikai darbs, bet arī pārējās lietas dzīvē. Pat skriet es sevi piespiežu un pirmajā kilometrā vispār nesaprotu, kāpēc es to daru, pēc tam izdalās endorfīni un seratonīns un kļūst labi.

Starp citu, ziemā biju izlēmis izslēgt sevi pavisam no dzīves, nokārtoju nekustamā īpašuma lietas ar ex sievu un tā, bet tad kaut kā palika vienalga un nenogalināju sevi. Šobrīd vēnas griezt netaisos, ir tik skaists pavasaris un maratons svētdien, un galu galā kāda gan nahuj starpība, LOL.

Tīri vai interesanti, cik ilgi viens cilvēks tādā dzīva miroņa režīmā spēj eksistēt?

Ģimenes ārste uzklausīja manu pašsajūtu un neizrakstīja man tabletes, bet teica, ka man derētu doties uz kaut kādu Psihosomātikas centru Kapseļu ielā, bet tā arī neesmu aizgājis. Nu it kā vajadzētu saņemties, saprast, ka vitāli svarīgākais šobrīt būtu sakopt savu galvu, un darbs un dzīvesvieta un viss pārējais ir sekundārs un nekad nebūs labi, kamēr ķirbis būs nekārtībā, bet ... Hmm, bet kas?

Šodien es sevi zajebal. Deja vu.

Esmu nostrādājisizturējis pārbaudes laiku, man piešķīra veselības apdrošināšanu, pagodināja ar ekskursiju pa biroja skaistajām telpām iepazīstināt ar daudzajiem interesantajiem projektiem, uzņēmums ir uzsaucis dalību Nordea maratonā, šodien piešķīra skaistus t-kreklus ar logo, taču man iet ciet, es nevaru pastrādāt, nevaru no rītiem piecelties, un ... un man liekas, ka arī šoreiz nebūs. Pašiznīcināšanās programma smadzenēs ir ieslēgusies.

Visums ļoti smieklīgā veidā lēnītēm tiek no manis vaļā, ļoti ekonomiskā veidā, izmantojot man kā ieroci pret mani pašu.

Iepisu vienu aliņu, tūlīt vēl vienu, un tad kaut kad gulēt un rīt kārtējā humordiena — mana personīgā mikropastardiena.

Jo šī pasaule ir neērta neērta neērta neērta vieta (man), un ... nu un neko. Kā ir, tā ir.

Planētas griežas ap sauli, blakus istabā ritmiski pārojas jaunieši, plaukst koki un viss iet savu gaitu. Atslābinies tik un vēro, baudi skaistumu ^____^

Es gribētu, lai man smadzenēs nomirtu dažas daļas: 1) tā daļa, kas visu laiku grib lasīt internetus; 2) tā daļa, kas visu apšauba un secina, ka nekas nesanāks. Ja šīs daļas nomirs, tad no manis pāri nepaliks gandrīz vispār nekas, kādi 60 kilogrami sīkstas un kaulainas gaļas tikai.

Ko es no šīs dzīves gribētu, kādu dzīvi es gribētu? Es nezinu. Dzenos tik pēc mirkļa baudām, brīžiem, kad ir silti un labi, brīžiem, kad nav jādomā un jāplāno... Un tie, kas nezin ko grib, dabū vai nu neko, vai arī to, kas paliek pāri.

Man liekas, ka ar galvu ir tāpat kā ar zobiem — ja zobs sāp, tad pat vislabākie draugi nevar palīdzēt, sāpes novērst var tikai zobārsts. Ar zobiem tas ir elementāri (lol, nē, ilgs laiks pagāja, kamēr atradu sev labu zobārsti), bet ar galvu kaut kā sarežģītāk, nevar saprast, pie kā iet, ko darīt, un vai vispār vajag darīt, un tā.

Cipariņš statistikā, viss kā pēc grāmatas, un nekas vairāk.

Saņemties, jā? Kad tev sāp zobs, saņemies, izdari tā, lai nesāpētu :P

Ak, es taču visu zinu, zinu, saprotu, bet kāpēc nedaru tā, kā vajadzētu? Kā ir, tā ir.

Vispār cilvēka domas, cilvēka "ego", manuprāt ir pārvērtēti, jo svarīgi jau ir tikai ārējais, fiziskais, redzamais, dzirdamais. Jo nevar viens cilvēks iekļūt otra cilvēka sajūtās, nekad.

Vispār šajā (manā) pasaulē vienīgā īstā, reālā lieta ir fiziskas sāpes. Tās es asi izjūtu, tās ir īstas, tās prasa nekavējošu rīcību, es nepanesu sāpes.

Nu, un noslēdzot šo vakaru (jo mana otrā alus bundžiņa iet uz beigām un arī cigaretes galīgi vairs neiegriež — nav vērts naudu pa tukšo kūpināt vairs). Es vēl joprojām kaut kā nespēju pieņemt domu, ka sabiedrībā daudzi cilvēki patiesībā darbojas ar negatīvu lietderības koeficientu. Kaut gan radioelektronikā tas ir pašsaprotami, tur pastiprinātājos ar nolūku ievieš negatīvo atgriezenisko saiti, lai novērstu pašuzbudināšanos (jā, ir tāds termins, kādreiz, kad biju zinātkārs un aktīvs, pastudēju arī to). Patiesībā poxuj par citiem negatīvā lietderības koeficienta cilvēkiem, nepieņemama man ir doma, ka lūk arī ES esmu cilvēks ar negatīvu lietderības koeficientu. Nespēju to pieņemt. Nespēju to sajust un saprast un būt laimīgs pats ar sevi.

Un tā pavisam rezumējot: neko no augstāk rakstītā es nebūtu uzrakstījis, ja es būtu par kādu kripatu gudrāks tālredzīgāks un man blakus būtu silts sievietes augums, un es būtu manu peni ievietojis un kustinājis siltā un miklā vagīnā. Cik neapdomīgi no manas puses. Cik muļķīgi... Ilustrējoši.

Šorīt bez modinātāja piecēlos plkst. 4.32.

Kaut arī biju gulējis gandrīz pietiekoši daudz — 6,5 stundas, tomēr visu dienu staigāju tādā kā transā. Miegs nenāk, tomēr smadzenes trulas, trulas.

Ir tāda sajūta, ka ieskatos sevī — un neko neredzu, manī iekšā tāds milzīgs tukšums.

Gandrīz nedzeru (50 grami stiprā alkohola nedēļā, alus un vīnus vispār nedzeru), nedēļā noskrienu 70+ kilometrus, darbs ir, ēdu griķīšus un salātiņus, dzeru vitamīnus un zivju eļļu, dzīves vieta ir, darbā pat internetus vairs nelasu, no kaitīgajiem ieradumiem pāri palikusi vien smēķēšana — tomēr neredzu sev nākotni, nesaprotu, kā dzīvot. Ir salauzts tas smadzeņu mehānisms, kurš virza dzīvi uz priekšu. Darbā arī jūtu — kaut arī māku shell komandas un svn darbības un programmēšanas valodu sintaksi, tomēr pie rezultāta kaut kā netieku, pusratā bieži viss arī apstājas, kaut kā nesaliekas kopā zināšanas un nekļūst par rezultātu. Ārpus darba tas pats.

Un vēl pilnīgi jūtu, ka esmu truls un stulbs, ļoti daudz ko vairs nesaprotu. Pareizāk sakot — nekad neesmu sapratis, bet tagad kaut kā labāk to redzu.

Vārdu sakot, it kā viss ir labi, bet tomēr — pilnīgs pizģec.

Vēl dīvaina ir komunikācija ar cilvēkiem, piemēram, darba kolēģiem. It kā runāju par lietu, it kā saku pareizos vārdus, taču tas ir kaut kā... neīsti, to daru automātiski, bet iekšā brīžiem pats nesaprotu, ko un kādēļ runāju. It kā skatītos filmu nesaprotamā valodā.

Ak, vienalga. Var būt arī daudz sliktāk, labi, ka ir vismaz tā, kā ir, paldies par to pašu :-)

Ko es darīšu? Neko. Turpināšu nedzert, turpināšu skriet, turpināšu iet uz darba vietu laicīgi — ja pastāv kaut niecīga iespēja, ka kļūs labāk, kāpēc gan neļaut tai atnākt?

Hmm, varbūt vēl arī smēķēšanu atmest, lai būtu vēl dīvaināk, ka man dzīvē neiet? :-D

Man patīk, kā norvēģis darbojas ar lediem, slidām un šņabīti: På tynn is 4 / On thin ice 4 - YouTube.

Man vispār patīk filmiņas, kur sākumā viss tā mierīgi un forši, bet pēc tam sākas kaut kāds maziņš, neaptverams, dīvaini bezjēdzīgs pizģeciņš ^_____^

Izdzēru četrus bezalkoholiskos aliņus. Klausos The Chemical Brothers, atkal un atkal vienas un tās pašas dziesmas.

Jūtos tukšs un bezcerīgs.

Ir jau plkst. 1.25 naktī. Tas nozīmē, ka no rīta laicīgi nepiecelšos. Atkal. Atkal neko lāgā nepastrādāšu. Atkal sirdsapziņa. Atkal vēlu būšu mājās. Atkal neko nepamācīšos, ne daivingam, ne Javu. Atkal jutīšos slkti par to. Atkal neko nepakārtošu no manām mantām. Atkal aiziešu gulēt vēlu. Atkal parīt vēlu piecelšos. Atkal, atkal, atkal, atkal, atkal, atkal, atkal, atkal, atkal, atkal, atkal atkal atkal atkal atkal atkal atkal

Es pat nezinu, ko tādu lai izdara, lai rītdiena neaizietu tādā pašā pakaļā kā visas pārējās maija dienas :-(

Izrauties no nolādētā loka.

Lai diena būtu jauka.

Eh.

Nu bet vismaz mūzika ir forša.

Labi būtu rīt pamosties ar izdzēstu to atmiņas daļu, kura glabā informāciju, cik sliktas un neveiksmīgas bija malējās nedēļas, malējās dienas; ar smadzenēm, kurās būtu tikai bankas kartes PIN kods, darba vietas adrese, programmēšanas valodas un, vēlams, smaidīgs optimisms.

Bet brīnumi nenotiek.

Nu kāpēc tieši tagad, kad ir jauka darba vieta, kad ir vasara, kad varētu agri celties, čakli pastrādāt līdz plkst. 17.00, baudīt vasaru un visādi citādi normāli dzīvot, nē, tas nesanāk :-(

Es pats varu sev palīdzēt, būtībā tikai es pats, neviens cits.

Iešu gulēt. Rīts gudrāks par vakaru. Cerams, ka arī optimistiskāks.

[secība aptuvena]

Piecēlos ap plkst. 13.00

Uzsildīju vakar (liekas, ka pirms mūžības, patiesībā) pagatavotos makaronus ar sēnēm, apriju.

Logu instalēšana datorā.

Ķīnieš-japāņu relaksējošā mūzika blīvripā, viesis no manas iepriekšējās dzīves.

Mūzika — Jon Hopkins, tur kaut kas ir, thnx to psihz_roniz; starp citu, interesanti, ka tā daudz labāk izklausās guļot gultā un dzirdot to caur durvīm no citas istabas, nevis savās iTunēs caur austiņām. Psihoakustika kaut kāda laikam LOL.

Uz brīdi ciemos uz kolhozs_xxx piekāpa ziimogvasks.

Skype čatiņi — psihz_roniz šis un tas, sursurs par HTML un trouble vienkārši mazliet paņirgāties par manīm :D

Vakariņās aizgāju uz Kababs Fix.

Pēc tam izriju kasti saldējuma un vienu alus bundžiņu. Lāčplēša Dzintara alum, kas bundžiņās, tagad atkal ir atlaides Rimčikos, 4 bundžas maksā Ls 1,49.

Gulēt eju plkst 4.55.

— — —

Tā, youtube filmiņas šodien:
+ kādas 20 sērijas no Happy Tree Friends — idiotisms, ne ar ko nepamatots truls optimisms, asinis un vardarbība nekad neffar būt par dauc
+ Udarnaya Sila (Ударная Сила) STEALTH 1/4 (RUS)
+ Udarnaya Sila - Lovushka dla Solnza 1/4 (RUS)
+ Udarnaya Sila - Zvezdniy navigator (ударная сила) 1/4 (RUS)
+ Военное дело - Небесный тихоход

— — —

Īpatnēja Jūtūbes ķēdīte (Suggestions, jeb saistītie video), ilustrē patiesībā diezgan labi notiekošo ķeosu galffā.
Peter Heppner and Joachim Witt — Die Flut (via sursura pousts) → Wolfsheim - Blind → Happy Tree Friends — Blind Date.

Tā episki muzikāli skaistais pārvēršas par asiņainu animācijas farsu.

Vēl tas pirmais gabals (Die Flut) man ir iezīmīgs mazliet, iekritis tā sakot atmiņā. Tad, kad 1998. gada vasarā atbraucu uz Rīgu, lai stātos augstskolā, šo rādīja pa TV, pa kaut kādu muzikālo kanālu. Radu dzīvoklī pa dienu sēdēju viens, bija vasaras dienas, un skatījos TV mūzikas kanālus — laukos tie man nebija pieejami. Kaut kā atceros tikai nedaudzus klipiņus. Vēl rādīja Rammstein — Du riechst so gut, tas arī bija labs.

— — —

Šodienas 2 spārnotie izteicieni ❝cibā❞:
Thrust your feelings (c) sursurs — šis točna baigi labs :)
Glaude un berze (c) trouble — nu ok, šie ir standarta masāžas termini, bet vienalga labi skan :)

— — —

Dienas ritms ir sajāts; eju gulēt arvien vēlāk (drīz varēs teikt — agrāk); ceļos arvien vēlāk. Hmm, varbūt apiešu pilnu apli? :D

Ņihuja nau padarīts; kādreiz tas mani kaitināja un uztrauca, bet tagad arvien vairāk jūtu, ka tas ir Dao, ka viss ir labi un pareizi.

Istabā bardaks un auksti; dvēselē trulums un apātija; fiziski jūtos labi, šobrīd neslimoju. Dzīve ir skaista un lieliska :)

Ak tad toreiz, šī gada 7. jūlijā, es esot sasniedzis zemāko punktu (ķerzatas marķieris), ja?

Viss ir kļuvis vēl tikai sliktāk. Nu, ir bijušas arī jaukas pieredzes un notikumi, bet šobrīd galu galā kopumā viss ir kļuvis sliktāk, nekas nav uzlabojies.

Nu ko, paskatīšos, ko teikšu vēl pēc mēneša.

Un es vēl joprojām neko neesmu sapratis.

P.S. Ir arī pozitīvais aspekts — principā, ja es tagad apņemtos vienkārši sēdēt mājās, ēst putru brokastīs un kādu kebabu vai burgeri vakariņās, tad, visticamāk, vēl daudz sliktāk nekļūtu. Tikai viens āķis: vajag apņemties NEKO NEDARĪT, NEKO NELASĪT, NEKO NEGRIBĒT. Jo visa šī lasīšana (žurnāli, interneti) rada dīvainu ilūziju, ka dzīvoju, un īstajai dzīvei vietas nepaliek. Tāpēc vajag paskatīties, kā ir, kad DARU NEKO. Jo reāli tagad veselu mēnesi es darīju neko, ja paskatās sasniegtā rezultātus. Bet man bija kaut kāda ilūzijas, ka kaut ko daru. Un vēl man bija prātā kaudze ar darbiem, ko VAJAG IZDARĪT; tas aizņēma manu prātu, bet reāli — labāk nebūtu aizņēmis; rezultāts būtu tāds pats: nekāds.

Es pats esmu piesārņojis savu prātu ar pašizdomātu drazu.

Tas ir tik dīvaini. Prāts kā uzkāries dators, visu laiku domā un darās, bet neko neizdomā un neizdara.

P.P.S. Stulbi jau tā cibā likt gruzōnīgus ierakstus... bet virsrakstā taču teikts: "Tava dzīve, sadirstā un veltā." Tātad — jā.

P.P.P.S. Iešu uz veikalu pēc pāris lētiem aliņiem — reibums palīdz atslābināties. Un alus ir lētāks par saldējumu, ja tā ņem.