Episki, pēdējo dienu spēlētākais gabals šī žurnāla redakcijā:
[Ieraksta sākotnējā versijā te bija jūtūbes video ar Daft Punk jaunā albuma "Random Access Memories" trešo celiņu "Giorgio by Moroder", meklējiet paši, jo linkot nav vērts — jūtūbes video tiek nepārtraukti dzēsti. Iesaku ieskatīties un noklausīties iekš Spotify vai iTunes.]

Pastāstīšu jums par to, kā vajag darīt un/vai kā nevajag darīt.

Vajag braukt ar velo.

Jau pagājušajā rudenī zināju, ka arī šovasar braukšu apkārt, un sāku krāt aprīkojumu. Tagad šai pavasarī iegādājos vēl šādu tādu aprīkojumu, kas piektdien ieradās sadarbībā ar Vācijas pastu un Igaunijas pastu. (Pastu nevis pastu, vienskaitļa nominatīvā pasts nevis pasta.)

Zināms, ka nākamajā nedēļas nogalē pzrk dosies garākā veloceļojumā, tāpēc bija nepieciešams laicīgi salikt visu aprīkojumu un izmēģināt, kamēr vien ir iespēja mācīties no kļūdām.

Lūk. Vakar pasēdēju vairākas stundas ar skrūvēm, uzgriežņiem un detaļām, garš stāsts sanāk īss stāsts, beigās pzrk iegūst saliktu un pieskrūvētu bagāžnieku ar tam piestiprinātu seglu somu (tā viņu sauc latviski, e?).

Šodien šis viss meistarojums kliegtin kliedza pēc izmēģinājuma brauciena, bet nu... plāni ir diži, tomēr solījumi ir vēl dižāki. Sestdienas rītā pzrk bija apsolījis krāsot biedrības nama* grīdu. Grīdas krāsošana ilga tik, cik tā ilga, rezultātā tikai plkst. 15 biju gatavs doties izmēģinājuma braucienā.

Kāpēc es to visu stāstu? Jo šie aspekti ietilpst tālāk minētajos secinājumos.

Vai kaut ko vajadzēja darīt citādāk? Nē! Jo dzīve jābauda tāda, kāda tā ir. Bet, ja nopietnāk, ir daži punkti, kurus es savā 90 km izmēģinājuma braucienā paguvu noformulēt — un kas man tagad līdz nākamās nedēļas izbraucienam ir jālabo / jāievieš dzīvē.

Šodien piedzīvotais pērkona negaiss un no tā izrietošās lietusgāzes ir ļoti laba mācība — un tā bija iespēja dabā pārbaudīt tikko iegādātās seglu somas ūdensizturību. Kā izrādījās, ne velna netur tā ūdeni! Dažas piles ir ok, bet neliela līņāšana un mantas jau sāk palikt slapjas, lielāka lietusgāze un viss jau ir izmircis. Brīnums, ka abi telefoni palika dzīvi. Jauniegūtā Latvijas Republikas pilsoņa pase gan ir piedzīvojusi ugunskristības un tagad žūst. To mēs vēl redzēsim, kas iznāk no izmirkušas pases (no otras puses — un šo otro pusi man nevajadzētu izvērst profesionālu iemeslu dēļ — manā rīcībā ir informācija, kas liek domāt, ka Latvijas pases ir profesionāli izstrādātas un nekādas paliekošas sekas šī izmirkšana nesagādās, izžūs un miers).

Soma kopumā ir laba (ko tur liegties, nav vērts), bet tā ir mācība nākamajā reizē visu (VISU) sapakot videi nedraudzīgos plastmasas maisos. Jūs, protams, smiesieties, bet vienīgais, kas bija palicis sauss, bija... ūdens. Jo bija iepakots necaurlaidīgi aizskrūvētās pudelēs.

Nākamais secinājums — nebūs nekāda Amerikas atklāšana — pirms gara pārbrauciena ir jāpaēd funkcionāla pārtika UN ir jāpaņem līdzi praktiski iesaiņota pārtika. Nevajag paļauties, ka uz visām šosejām būs restorāni, tankštelles un restorāni un piena upes ķīseļa krastos. Rezultātā Otepē ieripoju nelaimīgs un izsalcis. Par ieripošanu gan to grūti nosaukt. Pamēģiniet kādreiz doties uz Otepi no Tartu puses — nepietiek ar to, ka ceļa lielāko daļu ceļš iet mazliet kalnup, tieši pirms Otepes ir jāuzrāpjas nežēlīgākajā kalnā, kādu varētu ieplānot paši ļaunākie maratonu rīkotāji.

Par spīti tam, ka pēdējos 10 km to vien darīju, kā sapņoju par makaroniem un visādām uzturvielām, Otepē ieraudzīju picērijas reklāmu un vairāk man neko nevajadzēja. Picērija arī bija labs piedzīvojums. Principā es biju vienīgais reālais apmeklētājs, bez manis tur uzturējās vēl divas darbinieces un trīs viņu pielūdzēji (viņu gaumi neapstrīdu). Kamēr es riju savu picu, tukšoju mazo Coronu un lielo kafijas trauku, tikmēr ar vienu ausi klausījos, kas tur notiek pie blakus galdiņa — nopratu, ka jaunieši ir +/- vietējie, kuri pretēji milzu zīmei pie picērijas ieejas bija ieradušies ar savu kandžu / galda vīnu šņabi / vai ko tur, un pastāvīgi centās sist kanti Annikai, kura arī bija diezgan simpātiska jauniete, kas pieņem pasūtījumus un izsniedz picas. Nezinu, kā man tas izdevās, bet man laikam izdevās iegūt šo jauniešu atzinību, jo kādā brīdī viens no jauniešiem, iegrimis telefona sarunā, kurā noteikti centās pārliecināt kādu citu igauņu jaunieti pievienoties nedēļas nogales bezpriģelā, un pārliecināšanas nolūkos izmantoja argumentus tādus kā "te ir tas un tas, tas un tas, Annika, riteņbraucējs...", uz ko Annika un viņas pāriniece uzmeta bažīgu aci manā virzienā, man nācās iesmīnēt un pacelt uzaci — daudz netrūka (apmēram vēl vienas Coronas), ka es būtu gājis iepazīties ar vietējo kolorītu, bet saprāts ņēma virsroku — viņi bija četri**, es biju mazpilsētā, un mēs visi zinām, kas notiek mazpilsētās ar svešiniekiem, kuri uzmet kaut vienu aci skaistām jaunietēm.

Bet par citiem secinājumiem. Vēl nevaru izšķirties, vai man vajag stūres somu vai nevajag. Vai arī tā vietā nopirkt kādas izturīgas troses (bagāžas stiprināšanai), galvenajā braucienā iztikt ar parasto mugursomu, kas piesieta pa virsu seglu somai, to visu sagatavot ar plēvi potenciālai atkārtotai izmirkšanai.

Cits secinājums — gariem pārbraucieniem jārēķina potenciālas aizkavēšanās laiks, ar kārtu 2x vairāk kā normāli būtu plānojamais vidējais ātrums. Tas, protams, rada problēmas, jo ar šādiem jauniem plānošanas aprēķiniem es nākamajā ceturtdienā nevaru civilizētā laikā nokļūt Valmierā (pēc jaunās metodikas 50 km gribas plānot vismaz 3 h) un attiecīgi — nākamajā dienā nokļūt Rīgā līdz plkst. 15:00 (pēc jaunās metodikas 110 km braucienam jāplāno 8 h, which does not make any sense, bet надо, Федя, надо!). Pagaidām nesaprotu, kā mums pagājušajā vasarā izdevās 10 h nobraukt 170 km.

Par citiem secinājumiem vēl jāpadomā un/vai tie nav tik būtiski.

* Sauksim to šai dižajā nosaukumā, lai gan tā ir tikai viena telpa.
** Es teicu "četri" vai tomēr "trīs"? Ceturtais sēdēja savā lepnajā mazlitrāžas automašīnā turpat blakus un visā manas klātbūtnes laikā tā arī neizkāpa no tās.

P.S. Piebilde apmēram 2 dienas vēlāk. Pārdomas un izpēte liek šaubīties, vai esmu pareizi izpratis, kas ir seglu somas. Tās, par ko es te peros, ir (aizmugurējā) bagāžnieka somas, kas manā izpratnē atgādina zirgu seglus.