Tātad pzrk šodien underwent šādas tādas procedūras. Godīgi sakot, man ir tikai aptuvena nojauta kādas procedūras, jo biju bik izrubīts. Ja nemaldos, tas bija mans pirmais pilnas anestēzijas "trips".

Bet visi prieki sākās jau vakar, kad pēc brokastīm vairs ēst un dzert nedrīkstēju ni un ni. Pusi dienas to vēl varēja pārciest, bet tad sākās trakākā daļa (tā man likās, tajā brīdī es vēl nenojautu, kas sekos). Astoņu stundu laikā man bija jādzer attīrošs škidrums, 4 litri... Sākās jau forši, aizejam uz korporatīvo tualeti, sagatavojam baltu pulverīti, un tad šeikojam kopā ar litru ūdens. Bet to visu dzert, baaa. Līdz vēlam vakaram plānu biju izpildījis tikai par 70%. Nu cik tad var dzert pārcukurotu pliekanu suslu, kas garšo pēc burkāniem (ticiet man, pēc diviem un trim litriem, kad neko citu nedrīkst baudīt, garšas sajūtas raksturošanas spējas ir pielīdzināmas bīdmēra precizitātei).

Ā, nu jā, pa vidu bija sēras un sevis žēlošanas ik reiz, kad redzēju cilvēkus ēdam vai pat tikai kad sajutu ēdiena smaržu. Vakarā pārbraucis mājās aplaimoju skarbiem vārdiem visus cepumiņus, kas tur tik kārdinoši "uzturējās" uz galda.

Tā jau nevar sēdēt mājās, braucu cilvēkos un sapazinos veseliem trim iepriekš nekad neredzētiem cilvēkiem, no kuriem tikai divi bija iepriekš "oficiāli" pazīstami savā starpā. Nu tas bija baigi kruta, bet krutāk bija tā iestāde, kur mēs sēdējām un triecām par šo un par to. Īsti nezinu nosaukumu, bet baigi labā vieta, baigi labie cilvēki tur strādā un baigi labie cilvēki tur tusē (vai es jau pieminēju baigi labo interjeru?). Nu, ja gribat precīzākas koordinātes, tad jums būs mani jāuzaicina, lai es tad jūs turp aizvedu, bet varat arī meklēt paši - tas ir uz KrišBarona ielas, uz ziemeļiem no Kinodailes.

Tātad pie kā es paliku? Šeit pa vidu rakstīšanai es konsultēju vienu lietuvieti par Rīgas naktsdzīvi, aš pilnīgi sajutos kā eksperts. :D

Nu jā, tātad gatavošanās procedūrām. Vakar vakarā sākās ne pa jokam... Neiedziļināšos fizioloģiskajās detaļās, bet tas bija afigeķ (šeit pauze uzsvaram un pārdomām), turpinājās pa nakti, no rīta, arī tās pāris stundas darbā, ko es tur pavadīju, veicot ļoti vienkāršus konveijera (virpas?) tipa uzdevumus, jo uz sarežģītākām darbībām neparakstījos, aiz tā vienkāršā iemesla, ka ēdiena trūkums bija novedis mani kaut kādā dullā stāvoklī (vai arī es sev to iestāstīju. Ne pa velti preparāta nosaukums ir Fortrans ("for trans", get it?)).

Pie ārsta ierados bezmaz 30 minūtes par agru (раньше сядешь - раньше выйдешь), bet gaidīt gaidīju tāpat. Bik satraucos, kad glīša māsiņa lūdza izģērbties. Pēdējais, ko atceros - es apstiprinu, ka jā, tiešām galva sāk reibt (man jau guļot uz kušetes ar sadurtām vēnām), un vēl paspēju ievērot, ka ārsts vai kas tur palūr pa durvīm (es vēl nodomāju, maita, gaida, kad es aizmigšu), tad man ielika starp zobiem plastmasas gabalu un es biju izslēdzies. Bet es jums nestāstīšu, kas vēl tur tika darīts (vismaz pēc man iesniegtā apraksta, jo pats neko nezinu), pārāk jākaunās.

Pēc nenosakāmi gara starpbrīža sākās nākamais cēliens - esmu [acīmredzot] uz tās pašas kušetes (whatever) aiz aizkariem. Piedzēruši iereibušā nesakarībā centos pievērst uzmanību, lai reaģē kāds no tiem, kas acīmredzot ausīmdzirdot bija otrā pusē aizkariem. Man vajagot uz tualeti. Man ieteica apģērbties, par ko biju diezgan neapmierināts (tikai tagad secinu, ka tas bija diezgan pamatots ieteikums, jo pirms procedūrām man ieteica diezgan ļoti lielā mērā izģērbties). Māsiņa pieskatīja, lai es apģērbjos, un neļāva iet ar neaizšņorētiem zābakiem. Lai gan atkal iekšēji kurnēju, bet kaut kādas saprāta rezerves teica, ka man dikti reibstot un tāpēc šņores ir dzīvībai bīstamas. Pavadīja mani līdz tualetei un piekodināja, lai neaizslēdzot durvis. Es, protams, daudz nedomājot liku lietā visas iekārtas, kas paredzētas for physically challenged people. Acīmredzot, es nebiju pievērsis uzmanību māsiņas balsij aiz durvīm, jo pēc brīža es tiku pārbaudīts (tajā brīdī ir grūti iedomāties, uz ko ir spējīgs cilvēks 2 līdz 10 minūtes pēc pamošanās no narkozes). Vēl pēc kāda brīža, nākamajā pārbaudes reizē, es jau spēju atbildēt, ka "es jau nāku".

Pilnīgā bezpoņā saņēmu veselu sarakstu ar ailītēm padsmit (acīmredzot tas viss bija darīts ar mani), kaut kur iepretī bija arī ailītes ar cenām, kaut kur fonā es dzirdēju balsi, kas mani informēja kaut ko par simts latiem (bet mans iekšējais pāri palikušais saprāts daudz nesatraucās, jo viš atcerējās, ka apdrošināšana to sedz). Tad bija pats smieklīgākais - man bija jāparakstās katras tās ailītes galā. Oi, batjuški. Katrs paraksts citādāks, bet ir ok. Ieteica pagaidīt priekštelpā un atļāva ēst. Es, izrādās, pa to laiku arī paspēju saņemt "prelimināros" rezultātus (2 A4 lapas), kur mans bezmedicīniskozināšanuprāts neko daudz nesaprata, bet nojauta, ka pagaidām ir ok. Vēl bez tam es tikko krekla kabatā atradu iestādes vizītkarti, kur otrā pusē uzšņāpts nākamās vizītes laiks - es tāpat ņifiga neatcerētos (pat necentos iekalendārēt telefonā).

Bet izklaides vēl nebeidzās. Aizgāju uz tuvāko kafejnīcu (turpat piecus soļus tālāk), pasūtu zupu un kaut kādus random salātus ("Man šitos!"). Man pieprasa kaut kādu summu, kas pārsniedz no kabatas izvilktos resursus. Pārdevēja neko daudz nekurnēja, kad, žēlām acīm veroties uz uz letes nolikto salātu šķīvi, es lūdzu mainīt pasūtījumu uz "vēl vienu zupu". Laikam man jau sejā bija rakstīts, ka es esmu... nu tāds. Laimīgs ticis pie zupas, ieslēdzu telefonu. Gandrīz uzreiz atskan zvans. Kaut kas tur tā un šitā, nē, mājās mani nevarot aizvest, bet lai es piezvanot mammai, viņa jau esot kaut ko satraukusies, zvanījusi šurp un turp, esot jau bijusi gatava braukt pie manis uz mājām un tā. Zvanu viņai uz darbu (man nav nekādas nopietnas sajēgas, kā savilkt kopā telefona pulksteņa rādījumu ar apkārtējās pasaules ritmu), viņa tur vairs nav, zvanu uz mājām, viņa tur vēl nav. Tajā brīdī es stingri nolemju, ka "Viss!", lai kā viņa attaisnotos, ka viņai taču telefonu ļoti reti vajagot, bet nu pirkšu viņai telefonu nākamnedēļ. Ir 21. gadsimts, mammu!

Pa to laiku man atnes arī otru zupas porciju un es kaut kādā neiedomājamā veidā (nu atkal ņifiga neatceros) no telefona dabūju ārā apkārtnes karti (karti es kaut kur redzēju točna, bet nav nekādu atmiņu ap to, nekāda konteksta). Es ar muguras smadzenēm esmu izprātojis, ka par visām zupas porcijām esmu notriecis visus pēdīgos santīmus un, lai tiktu mājās ar džimbuli, ir jāmeklē bankomāts, tb Alfa. Eju ārā, tur jau tumšs, brienu iekšā sniegotajā mežā pa zemapziņā palikušu maršrutu (savu mūžu tur nekad neesmu bijis), zvana telefons, ilgi runāju, neko neatceros (atceros tikai to, ka es runāju ar to cilvēku, kas man ir tik tuvs, bet kopā nevaram būt), un jūs jau zināt, ka vīrieši nevar darīt vairākus darbus vienlaicīgi. Es gāju pa tumšu mežu, nemitīgi runājot pa telefonu un vadoties tikai pēc zemapziņas. Kad beidzu runāt, pēc piecām sekundēm atkal zvana, šoreiz mamma, tā un šitā, visu izstāstu, ka biju izslēdzies un tā, un atkal nesekoju līdzi ceļam un mežam. Es tiešām vairs neatceros, kādā secībā un ar ko es runāju, bet skaidrs ir tas, ka vienā brīdī es priekšā redzēju izgaismotu vairākstāvu ēku, kas, tuvāk pieejot, izskatījās pēc daudzstāvu autostāvietas, kur es iegāju pa automašīnu iebrauktuvi, lavierējot starp tām, nepievēršot uzmanību to kustībai. Vēl aizvien runājot, pēkšņi atradu zupu restorānu. Vai varbūt es runāju pēc tam, kad biju pasūtījis zupu, lielo porciju (es neko neatceros, varbūt es vispār šodien neesmu runājis pa telefonu, piesakieties, ja tās ir bijušas tikai manas iedomas). Un atkal, arī šajā restorānā man zupu atnes gandrīz momentā un tā atkal ir... mmmm... šausmīgi garšīga. Un es to izēdu, ar vienu ausi klausoties, ko runā trīs džeki pie blakus galdiņa. Un maizīte pie zupas man liekas tik fantastiski garšīga, ka, to atceroties, es gandrīz apraudāšos. Gandrīz gribēju tām meitenēm paust lielu papildu pateicību par tik gardu maltīti, bet kaut ko aizdomājos. Ak jā, man atkal bija jāsteidzas, jo vakardienas tīrīšanās process vēl nebija beidzies - neviens jau manam ķermenis nepateica, ka viss, pakutt kaputt, tas vairs nav nepieciešams. Nu jā, tusējot tualetē, man atkal zvanīja (eu, a es nepārspīlēju?). Laikam šoreiz galvenais topiks bija par to, lai es braucot ar taksi. Apsolīju padomāt un devos nekontrolētos vazājumos pa megaveikalu. Pēc kaut kāda nenosakāma laika (es vēl aizvien neesmu atguvis kaut minimālu laika maņu - labi, ka tagad man vismaz priekšā ir pulkstens, kurā es reizēm atceros ieskatīties) es devos ārā gar takšu stojanku ar milzīgu maisu, kur iekšā ir kaut kādi vannas istabas funkcionāli dizainiskie priekšmeti, un multivitamīnu dzērienu pudelīti no Narveseniņa, pudelīti es tukšoju tikpat alkatīgi (dajoš sinonīmu!) kā visus zupas traukus, jo man taču to vajadzēja nopirkt, lai būtu sīcene (starp citu, neseno nedēļu laikā esmu dzirdējis gan to, kā sabiedriskajā transportā meitene pazemīgi atvainojas konduktorei, ka nav varējusi latu samainīt, savukārt citā reizē konduktore demonstratīvi nepārdeva biļeti puisim, kuram acīmredzot bija papīra gabals).

Tā nu es braucu mājās. Ā, starp citu, trolejbusa pieturā man laikam atkal zvanīja un es stāstīju, ka takšu stojankā neviena paša takša nebija, pat tad, kad es viņiem biju devis laiku sagatavoties (atgriežoties, lai iegādātos iepriekšminēto dzērienu).

Tagad esmu mājās, dzīvs, tukšoju visus dzērienus un jogurtus, pat tos, kam tuvojas derīguma termiņš, tb beigas. Un nez kāpēc klausos mūziku, uzlicis austiņas un mežonīgā skaļumā. <= Apnika man domāt par pēc iespējas pareizākām konstrukcijām un saskaņotākiem vienlīdzīgajimiņiem teikuma loceklīšiem.

Šajā brīdī fonā pa TV rāda elsojošu daiļslidotāju tuvplānā, vīrieti, kuram tērps ar bezmazvai dekoltē (bet tas tikai miesaskrāsas materiāls tur pa vidu) un apkārt vēl spīguļo. Ak-tu-mī-un-žē. Ak, nu jā, Iļja no Krievijas.

Kā nojaušat, narkozes afterparty, plus pilnmēness, iedarbojas labi uz manu psihi. Tiekamies rīt darbā!

Upd. mirkli vēlāk OMFG, es nebiju domājis, ka būšu sacepis tik garu tekstu, pēdējās dažas stundas acīmredzot ir paskrējušas nepārtrauktā drukāšanā. Žetons un cepumiņš tam, kas visu izlasīs!

Papildināts pēc 3h: Lūk cepumiņi pārējiem: