| ciinja nekad nebeiksies |
[27 Jan 2005|02:57pm] |
|
vakar nezinu kas ar mani bija noticis, skraidiiju pa istabu kaa negudrs mekleedams katru mazaako putekliiti kas kur meetaajaas, leeju katram no vinjiem uudens pili virsuu, veerodams kaa tie mokaaas un shausmaas paarveershas veel neizteiksmiigaakaa masaa kaa tie no saakuma bijushi. es tik skrienu pa istabu un breecu, "puetkljiem nava vietas manaa maajaa", bet ar zemapzinju es tomeer saprotu, ka puetklji ir itvisur, tie uz mani uzgluun, kaa izbadeejushies tiigjeri, svaigu galju mekleedami. puteklju sabiedrotaas ir puteklju eerciites, taas nejauki sisina pa naktiim, kad es meegjinu savaa gultaa iesvempies aizmigt. troksnis nav skalsh, bet nudien tas ir mokosh, dzirdeeju kaa vienai puteklju eerciitei nelaime notikusi, izkritusi no zoba plombe, ta nu gan nedienas, deelj shii nelaimes putna man arii jaaciesh, tiesa gan ar ausiim. gandriiz vai labaak bija tad ,kad veel nebiju aizgaajis pie ausu daktera ausis iztiiriit, jo tad bija miers, pljaksh, kad esmu sliipi, ausis ciet, nedzirdu vairs, pat ja garaam maurodams un baurodams skrietu zilonju bars. njaa mani miiljie ausu korkji, kaadaas taalees juus tagad aizskaloti, par vinjiem jau nu noteikti vareetu teikt, kas no zemes naacis, tam par zemi jaapaliek. tomeer es veel jo projaam nesaprotu, kaapeec man dziivee buutu jaaciesh, ko es taadu esmu izdariijis, ka dievinsh mani taa moka un nemiil. es runaaju ar tevi vecais sirmais baardaini, suuti man orkaanus, suuti man zemestriices cunamii, bet luudzu aizvaac taas puteklju eerciites. reiz es tiku lasiijis graamataa, par vienu sievieti, kas seedeejusi savu durvju priekshaa un garlaikojusies, tad garaam gaajis vecais, sirmais baardainis Dievs, un ieszjeelojies par veco garlaiciigo sievu, kas tik tieshaam mira jau gandriiz nost no diikdieniibas. dievs panjeema sauju pilnu utiim iemeta taas sievietei matos, pasmaidiija un teica, vairaak tev nebuus jaagarlaikojaas, un tici vai nee, bet tik tieshaam. sieviete augu dienu seedeejua uz sliekshnja un skaitiija utis. utis arii ir seega ko noteikti var tikai izdomaat, sirmais garbaardis. taa esot maaciiba, ka nedriikstam seedeet pie savaam durviim un kuukot. man gan nekas nebuutu pretii paseedeet uz durvju sliekshnja un pakuukot, it iipashi ja laiks nebuutu taads drankjis kaa pie mums, peleeks, mitrs druums. diivaini gan, tas putekljiem un sabiedrotajaam puteklju eerciiteem, gan nav shkjeerslis man bojaat dziivi. es pilniigi varu just reizeem, kad vinji un vinjas manaas plaushaas vicina savus mazos karodzinjus, un baksta mani no iekshpuses ar saviem maziem pretiigajiem zobentinjiem - paldies tev Dievs, ka esi mani iemetis chuusku midzenii, un es tev luudzu dari taa veel un veel. es esmu mazohists, moceklis, veeleetos taapat kaa apustulis jaanis karaaties ar galvu uz leju tavaa priekshaa pienaglots pie krusta, smaidiidams un teikdams veel, veel, dari taa vel. vaacieties uz elli vai uz vecu lupatu lelli drankja puteklju eerciites, puteklji nav muusu draugi, tie ir mums apkaart, tie muus veero, uzgluun, un vajaa. man bail no zems tur ir pilns ar putekljiem un to sabiedrotajaam erciiteem. es vakar paskatiijos pa logu aaraa, un redzeeju, ka pasule ir tumsha, nemiiliiga, viesai pasaulei paari ir paargaazies puteklju karaspeeks. saule nespeej vairs tam cauri izlausties, daargie draugi ieejot shaadaa puteklju maakonii neaidedziniet savas skjiltavas, bet ja juus taa izdariisiet, es juusu priekshaa noliekshu galvu, un teiksu jaa shis cilveeks aizgaaja kaa varonis, vinsh ar savu varoniibu izniicinaaja veselu leerumu puteklju eerciites, piemineesim vinju klusi, lai kuraa pasaules malaa tagad dusi... .
|
|