šādas bildes jāskatās nedaudz pieverot acis

šķiet, es zinu, kam pieder šī roka. šķiet, ka atpazinu arī gredzenu.

brīnišķīgi. beidzot morisejam ir very best, kurā atrodamas arī tādas dziesmas kā i changed my plea to guilty, boxers, interlude un kas visvisvisbrīnišķīgākais - moonriver. man kā lauciniekam tā bija pirmā moonriver versija, kuru dzirdēju savā mūžā, un no tā laika tā man ir tikai moriseja dziesma. pēc tam dzirdēju arī citus, vecos variantus, bet nekādas brokastis tifānijā moriseja versijai tuvu nestāv. man tā vienmēr būs dziesma, kuru savā liepājas graustā pat gaišā vasaras dienā logus aizklājis ar bieziem sarkaniem aizkariem, un naktīs no sava mazā pīkstuļa magnetofona klausījos un raudošo meiteni fonā un atklāsme, ka smiekli un asaras ir viens un tas pats, manī atstāja nospiedumu uz visu turpmāko dzīvi. visskaistākā moriseja dziesma. un jaunajā platē arī kā pēdējā un uz beigām taču atstāj to labāko.

"When a person is the beauty of their day, and their looks are really in style, and then the times change and tastes change, and ten years go by, if they keep exactly their same look and don't change anything and if they take care of themselves, they'll still be a beauty.

Schrafft's restaurants were the beauties of their day, and then they tried to keep up with the times and they modified and modified until they lost all their charm and were bought by a big company. But if they could just have kept their same look and style, and held on through the lean years when they weren't in style, today they'd be the best thing around. You have to hang on in periods when your style isn't popular, because if it's good, it'll come back, and you'll be a recognized beauty once again."
(Andy Warhol, Philosophy)

pirmā klausīšanās kā vienmēr ir jānolaiž podā (jau 7 sekundē izklausās, it kā kāds ar tējkarotīti sistu pa poda malu cenšoties no tās kaut ko izkratīt), bet ar otro riņķi sākas īstā jautrība, jo viss ir tieši tikpat analogi, minimāli un tīri kā parasti ar human league, un es nezinu, kur slēpjas džokondas noslēpums, bet oukija un abu dāmu taisnās āmurgalvu balsis savienojumā stampājošajiem ritmiem rada kaut kādu pilnīgi abnornormālu prieka sajūtu. kaut kāds pilnīgi eksplozīvs tembru savienojums. mākslinieki, ko tu gribi.

visi, kas pie šīs mūzikas dejos, simt punkti izskatīsies pēc stulbeņiem, un tā šajā mūzikā arī ir viena no jautrākajām (un jaukākajām) kvalitātēm, un tas jau bez jokiem. šis albūms ir tik neizsakāmi primitīvs, ka citādi nav iespējams.

pagaidām favorītais treks ir sky. esmu absolūti fascinēts no tā, kā oukijs 33 sekundē izdzied vārdu SUCH. man šis sač ar cieto Č vienmēr ir izklausījies pēc vārda, kas attiecas uz poļu erotiku. bet, kas attiecas uz dāmu piebildēm frāžu beigās, tad svešo soliste saņčo tos gadus iepriekš būs jau avansā no tām ietekmējusies, ik pa brīdim iegaudojoties dziesmā zvaigžņu lietus, tikai atšķirība tāda, ka saņčo piegaudoja tikai paulim, bet šīs dāmas piegaudo ne tikai oukijam, bet arī pašas sev, un tas atkal ir jautri.

izskatās, ka mēneša albūms.

vēl viens no spilgtākajiem un jaukākajiem berlīnes iespaidiem bija kāds gadījums metro. tā kā es tobrīd vēl pīpēju, tad paliku vēl augšā pie ieejas, bet armīns jau kāpa lejā. tur pusceļā pie sienas bija liela metro maršrutu karte, bet pie tās stāvēja kāda piemīlīga izskata nēģeriete pusmūžā un bakstīja ar pirkstu kartē. gaiši brūns mētelītis, adīta micīte, visa tāda satuntulējusies, kā tāda izklaidīga un no apjukuma mazliet sakumpusi latviešu vidējās paaudzes rakstniece. redzēju, kā armīns viņai iet garām un tad viņa pie viņa vēršas. tad armīns apstājās viņai blakus un arī sāka bakstīt ar pirkstu tajā kartē. tā viņi abi tur stāvēja un bakstīja saliekušies trīs līkumos. tad pie viņiem nokāpu arī es un tik ļoti nofascinējos no nēģerietes bezpalīdzības un brūnajām acīm, ka arī sāku bakstīt ar pirkstu tajā kartē. tā mēs tur visi trīs stāvējām un bakstījām. varbūt armīns ar nēģerieti tobrīd tiešām meklēja kādu nezināmu pieturu, bet es jau nu noteikti nē. es vienkārši stāvēju un bakstīju un domāju, kaut šī brīnišķīgā bakstīšana nekad nekad nebeigtos, jo tas ir tik forši mums visiem trijiem tur tā kopā stāvēt un bakstīt. bet tad viņi abi kopīgi tomēr atrada vajadzīgo un nēģeriete atvadījās un pirms aizvirpuļošanas prom veltīja mums visapburošāko un siltāko smaidu visā berlīnes brauciena laikā.

kad lidoju uz berlīni, lidoju tikai otro reizi dzīvē, bet tā kā pirmā reize bija ar kukuruzņiku no liepājas uz rīgu, tad principā lidojums uz berlīni sanāca kā pirmais nopietnais. tāpēc man bija divi šoki.

pirmais šoks bija, kad ieraudzīju pašu air baltic lidmašīnu. biju iedomājies, ka tas būs nopietns aparāts, liels un tā, bet ieraudzīju kaut kādu ikarusu uz riteņiem, un tie riteņi arī - vēl mazāki kā ikarusam. un uz šitajiem ritentiņiem mēs ieskriesimies un šitajā metāla kaštelē mēs celsimies gaisā virs mākoņiem? tas vispār ir jebkādā veidā droši?

otrais šoks bija, kad mūs tā uzrāva stāvus gaisā, ka gandrīz atzvēlos uz muguras. un tad tā lidmašīna pacēlusies virs mākoņiem pēkšņi apstājās un palika tur gaisā karājoties un nekustējās vairs ne no vietas. rūkoņa it kā bija, bet nu nekustējās. visas upes lejā un lauki un pilsēta rīga arī stāvēja uz vietas un nekur prom netraucās un izskatījās, ka arī netrauksies. es saku, armīn, lidmašīna apstājās, tas ir normāli? mēs tagad gāzīsimies lejā vai kā? bet šis tik uzjautrinās un saka ka normāli. nu ja tu tā saki, tad labi, es saku. un tad pamanu, ka mazlietiņ kaut kas lejā tur tomēr slīd prom. bet lēni lēnītiņām. kāda vilšanās. un es biju iedomājies, ka viss tā vien zibēs gar logiem tiešām kā sēžot kādā ikarusā. īsāk sakot, nekas tur tajā lidošanā tāda nav, nekā īpaša. divi stulbi šoki un viss.

pirmā vieta, kur es ņujorkā būdams gribētu aiziet, ir tas dīķītis centrālparkā, kur holdens kolfīlds meklēja pīles.

kad dzīvoju vēl rīgā uz brīvības ielas, dzīvoju sešstāvīgā mājā ar ieeju nevis no ielas, bet pagalma puses. tad katru rītu gāju uz darbu. nokāpu no sava sestā stāva un gāju ārā no savas kāpņu telpas un vienmēr, kad biju nogājis pāris metrus pa celiņu līdz vietai, kuru neizliecoties jau varēja redzēt no otrā stāva logiem, aiz tiem atskanēja garš stiepts sauciens vecas tantes balsī - aaandriii, naaac maaajaaaaaas! - un tā vairākas reizes, kamēr nenozudu redzeslokam, tādi stindzinoši saucieni kaucieni ar visas pasaules izmisumu tajos. logs vienmēr bija ciet un skaņas laužoties caur stiklu safūzējās un tas to izmisumu vēl vairāk pastiprināja. un tā tiešām katru reizi bez izņēmuma, kad kāds vīrietis iznāca no mājas, visi vīrieši andri, jo arī mans toreizējais draugs wofka teica, ka ar viņu tas pats andris, kam jānāk mājās. nezināmā tante tur tātad stāvēja katru dienu visu dienu pie loga un katram nopakaļ tā sauca. bijām jau pieraduši pie tās saukšanas tik ļoti, ka tas jau bija kā tāds sveiciens, kad labu rītu saka saule, labu rītu svilpo vējš. un tad kādu rītu tante vairs nesauca. un pēc tam arī vairs vispār nesauca. diez vai tāpēc, ka andris beidzot atnāca mājās, drīzāk jau pati beidzot aizgāja pie sava andra. cerams, arī tur viņa jūtas kā mājās. ne mazāk mājās, kā tajā otrā stāva dzīvoklītī, no kura raidīja savas sirdi plosošās lūgšanas.

tas ko esmu redzējis no roberta altmana - 3 sievietes, thieves like us, un tagad nesen, ceturtdienas naktī arī mccabe & mrs. miller, krieviski tulkota kā bordel. filmiņa ar zvaigznēm - galvenās lomās vorens bītijs un džūlija kristija, mūzika leonards koens - tā arī bija par to kā bītijs un kristija uzceļ kaut kādā mežu malu maliņā mauku māju, kur kristija ir galvenā mauka, kura ik pa brīdim uzkurīdama pārvalda pārējās mauciņas, un tajā ciematiņā dzīvo gandrīz tikai kaut kādi vecie lauku veči un tad tās maukas, kuras viņus apkalpo. viņiem pa vidu ir tikai divas ģimenes - kaut kādi divi tumšādaini sludinātāji, kuri pārskrien kadram tikai pāris reizes, un vēl viena ģimenīte, kur sieva ir altmana favorīte šellija divāla, bet tajā notiek nelaime, vīru kautiņā nosit un kad viņu glabā, pie kappa baznīcas korāļus dzied mauku koris. tik mīļi tas viss. šellija divāla pēc tam arī sāk aiziet maukās un ir laimīga ar to. tur vēl ir visādi notikumi, nošauj vienu šausmīgi foršu džeku uz tilta, maukas dzēš degošu baznīcu un tā tālāk, bet beigas visas ir sniegā, jo visu laiku putina un plosās stihija. vispār ar to altmanu ir tā, ka visas filmas, cik esmu redzējis, ir tādas stihiju pārņemtas, pat ja nekas ārēji neplosās, un tas ir tas skaistākais. ja neplosās sniegs, tumsa, vējš, tad kaut kas cilvēkos, un ne jau tā, ka cilvēki raustītos un kratītos, bet kaut kur savā būtībā. tāda traka psihodēlija, kas no centra visu laiku izplešas un izplešas uz visām pusēm, īsti piemērota naktīm, kad attopies tusiņa beigās piedzēris un sapīpējies, visi jau guļ, bet tu sēdi tumsā un tauru skaņās kad viļņojas gaiss. iesaku.

runājot par kāzu tradīcijām vēl varētu tādu tradīciju, ka nedrīkst precināt, kamēr jaunās sievas vecāki nav redzējuši līgavaiņa kailfoto, bet jaunā vīra vecāki - līgavas kailfoto. tas no tā, ka mana draudzene marīna amerikā dzīvo kopā ar vienu mulatu un viņai makā ir viņa kailfoto ar visu milzu krānu. šis kaut kā nejauši to maku vienreiz atvēra un bildi ieraudzīja un bija neizpratnē, kāpēc marīna to nēsā līdzi. viņa nezināja, ko atbildēt, bet tā kā tieši grasījās atvaļinājumā uz latviju, tad izlocījās un pateica, ka latvijā esot tāda sena tautas tradīcija - pirms meitene saiet dzīvot kopā ar puisi, viņai vispirms jāparāda saviem vecākiem šī puiša kailfoto, citādi nekā un vienas vienīgas nelaimes ģimenes dzīvē - bet mulats uz to izbrīnījās un teica, labi, ja jau tāda tradīcija, tad rādi ar.

trešās lieldienas pēc kārtas sagaidu saules lekšanu. par citiem rītiem nezinu, tāpēc domāju, ka tikai lieldienās lec sarkana saulīte. tāda sarkana sarkana, pavisam sarkana. absolūts skaistums un skatīties var virsū tā ka acis nesāp. esmu no daudziem dzirdējis, ka lieldienu rītos saulīte danco, tad nu šorīt pats to redzēju. tas ir tā, ka tā saule pavisam nemanāmi ar nelieliem palēcieniem lēkā pa debesīm uz labo un kreiso pusi, pavisam nemanāmi. un ap viņu kā ekspresionistu gleznās, vai kā munkam, tādas koncentrisku apļu līnijas uz āru, kā viens par otru lielāki nimbi. tāds skats, tik skaists. pirmoreiz redzēju kaut ko tādu un pat ievēlējos pie sevis kaut ko. nogāju pa ceļu līdz mīlestības tiltiņam, a tur visa upes leja bija pilna ar miglu. tā sarkanā sarkanā saule sakrāsoja to miglu un izskatījās, ka tur izplūduši sarkani dūmi. nu skaisti jau atkal, bet es tik un tā padomāju, ka izskatās pēc ķīmiskās katastrofas.

olas šogad sanāca dikti tumšas. krāsoju ar sīpolu mizām, kuras visu gadu biju krājis. tur bija arī no lillā sīpoliem, varbūt tas to tumšumu iedeva. armīns teica, ka nekad tik tumšas olas nav redzējis un piemetināja, ka smukas. krāsoju lielākajā katlā veselas divpadsmit un kad ņēmu ārā ar prieku konstatēju, ka tikai piecas iesprāgušas, bet septiņas veselas. septiņas no divpadsmit, veselās vairāk par iesprāgušajām, laba zīme.

teicu, lai iet nomazgāties, citādi svētku vīnu nedabūs.

kas mums šodien bija galdā. ēdām indānu mammas marinētās beciņas, olīves ar anšovu pildījumu, apelsīnus, lauzām viens otram svētku maizi un uzdzērām to svētku kagoru uz pusi ar karstu ūdeni. sitāmies ar olām, es sadauzīju armīnam pieri, viņš man dibenu.

nu un tad uzliku tradicionālo lieldienu slumber party. kad klausies kādu mūziku tikai vienu reizi gadā, tad ir brīžiem tā it kā klausītos vienmēr no jauna. pārsvarā neko nevar atcerēties no iepriekšējiem gadiem, bet tās dziesmas, kuras it kā var atcerēties, iznāk atcerēties nevis tā kā atcerēties, bet kā kāda atklāsme. thats why im not sad. skaista mūzika, ļoti skaista mūzika. it sevišķi karstā lieldienu pēcpusdienā, kad ar vīniņu galvā pēc olu kaujām ielocies savam vecim līkumiņā guļamistabā, bet tās meiteņu balsis skan kaut kur tālumā augšā hallē cauri vieglam pusmiegam.

priecīgas lieldienas. kristus augšāmcēlies. lai visi novāktie vārdi šturmē debesis.

nerakstiet grēkus uz lapiņām un nededziniet krustcelēs, jo uzrakstītie grēki sastāv no vārdiem, bet neviens vārds jau ne pie kā nav vainīgs.

es piecēlos trijos naktī
un iespraudu narcisi matos
un tagad sēžu tev blakus
un cieši uz tevi skatos

tā, cibā panesies skolas laiku skūpstīšanās jautājums. nu man pirmā skūpstīšanās bija kādu septiņpadsmit gadu vecumā ar ciema bitenieci maiju. tas tā dīvaini bija, jo man jau viņu kā sievieti negribējās, bet līdz tam, ka var gūt prieku skūpstoties bez iekāres, vēl nebiju izaudzis. kaut gan bija interesants tas piedzīvojums. jo bija tomēr zināms prieks no tās beziekāres skūpstīšanās. jo tā mute bija kā kaut kāda vijolīšu pļava, tāds teiksmainu smaržu kosmoss, it sevišķi tāpēc, ka darīju to aiz aizvērtām acīm un apkārt bija vēsa daba - klajš piesnidzis lauku lauks un zvaigžņaina nakts. smaržoja sniegs, smaržoja maija, smaržoja viņas mute, viss tā romantiski - šausmīga saņemšanās pirms tam, aizkritis širmis paša skūpsta laikā un pilnīgs bezsakars galvā pēc tam mājās ejot. jā, maija. maija jau nozīmē ilūziju austrumnieku valodā. tādas tās sievietes man līdz šim arī palikušas, savā ziņā kā ilūzijas. nevajadzēja varbūt to maiju skūpstīt. varbūt vajadzēja skūpstīt ligitu. bet ligita atkal bija tāda zēniska un baigi laida ar visiem džekiem pēc kārtas, tāpēc nācās vien palikt ar viņu platoniskajās attiecībās un klausīties ar viņu kopā itāļus.

bet nu nekas mums ar to maiju pēc tam nesanāca. vienu reizi vēl tikai pabučojāmies, kad pie sarmītes virtuvē saucām garus un nodzisa svece, bet sarmīte tēloja, ka ir aizmigusi. tad kaut kad vēl visi trijatā pa naktīm gājām malku zagt pa ciema sķūnīšiem, jo maijai tās malkas nebija un viņa savās barakās sala nost. beigu beigās es uzzināju, ka sarmīte savu aizmigšanu tajā spiritisma seansā tēlojusi, bet maija ar mani bučojusies tikai sportiskas intereses pēc un abas ar sarmīti to pirms tam sarunājušas. rezultātā es sarmītei aizrakstīju niknu vēstuli, kurā nosaucu viņu par savedēju, un pēc tam pusgadu ar viņu nerunāju, bet maija no slampes drīz pārvācās uz grobiņu pie kaut kāda veča.

trip to your sin

prātoju, kāpēc laima slava kāda izskatījās pirms desmit gadiem, tāda izskatās tagad, laika zobs neņem. tas laikam tāpēc, ka viņa visu laiku saglabā konstantu dvēseles stāvokli un tas dvēseles stāvoklis iekonservē arī viņas ārieni.

nenosakāmu laiku atpakaļ pie mums bija ciemos viens slavens dzejnieks un viens kritiķis un mēs skatījāmies raidījumu par kādu latviešu disidenti izsūtīto, aizmirsu viņas uzvārdu. un tad tur bija arī viņas mazmeita vai varbūt pat meita, tāda jauna it kā folkdziedātāja, it kā dzejniece baltiem matiem. parunājusies par mammu vai vecmammu, kas nu tur sanāca, viņa atvēra grāmatiņu un sāka lasīt kādu savu dzejoli. dzejolis bija tāds interesants - par sauli un ābeli. visvisādās kombinācijās - saule ābelē, ābele saulē, saule virs ābeles, ābele virs saules, saules ābele, ābeles saule un tādā garā vesels strēķis, bet pašās beigās pēc garas daudznozīmīgas pauzes viens vārds, pēdējais - ILGI. nu un tad mēs smējāmies. ilgi. jo tas taču tik raksturīgi vienai otrai riņķī apkārt dzejai. šis ILGI. var jau sarakstīt dzejolīšus ar daudz vairāk vārdiņu un bez tā ILGI, bet tas ILGI vienalga tur būs iekšā. kā koncepts konceptiņš.

pats šausmīgākais seksā ir, kad tu kādu skūpsti visādās dažādās vietās un centies uzbudināt, bet viņš tajā laikā ar baisu skrapstoņu kasa kāju.

pats foršākais bija, kad tās divas tibas izmeta sarkanajā vannītē pārslas raibo somu, bet viņa raidījuma beigās pateica, ka tomēr vilks to somu atkal no vannītes ārā un neatteiksies no tās. malacis, pārsla! bargo asinis!

visaizkustinošākais, kad sieviete grozās pie spoguļa jaunās drēbēs, ir tā raksturīgā kustība, kad viņa ieliec kājiņu un it kā pagriež sāniņu. tas bieži nāk pat kaut kā instinktīvi un neapzināti un tas šo bezjēdzīgo kustību attaisno un padara tik labā nozīmē žēlojamu, ka gribas tādai sievietei pieiet klāt, noglaudīt galvu un pateikt, ka būs jau labi, mīļumiņ, neuztraucies.

heh, nu dieva zīmes. šodien brīnumainajās pārvērtībās mana māsīca pārsla.

kas notiekās pasaulē, briesmu lietas. marija pamestā cieš, elizabete cieš, baznīcā arī ciešanu nedēļa. labi vēl, ka visam tam kopumā nosaukums ir mīlestības uzvara un līdz ar to ir pilnīgi skaidrs, ar ko visas šīs ciešanas beigsies.

uzraku otru pusi, vēl viens slapjš krekliņš.

vakar raku dārziņu. vēl jau sēt kaut ko par agru, bet rudenī biju samētājis pa to muterītes atvestos mēslus, tie pa ziemu sasūkušies zemē, bet pārpalikumi melnu salmu kunkuču veidā pa virsu mētājās, tos tad arī vajadzēja ierakt iekšā. un vispār uzrakt no jauna, saknes izlasīt ārā, uzirdināt, lai tā zeme paelpo. aizgāju pie ainas pēc lāpstas. tā jau tur sev arī sarakusi visu ko. redzēju, jo lāpstu viņa bija atstutējusi pie savām dobēm. paņēmu, atnesu un uzraku ar to savu lielo dobi līdz pusei, nav jau nemaz tik viegli, kāts jau sāka čīkstēt. visas tās priežu un mežonīgo aveņu saknes, kas jācērt pušu un ar rokām ar spēku jārauj no zemes ārā, nav nieka lieta kā viņas tur no blakusmežiņa katru pavasari atstīgo. nosvīdu slapjš, visa maika un džemperis slapjš. aiznesu lāpstu atpakaļ ainai. rakdamam izrakās no zemes arī četri pērnie burkāniņi, mazi tādi čibulīši, fleša lielumā. atnesu mājās. bija tieši beigusies pārtika, tad nu ēdām tos, es apēdu 3, armīns 1. bet ar to jau nepietiek. noskatījāmies ugunsgrēku, bet tā kā ēst atkal sagribējās, tā kā ko. armīns saka, mums vēl makā 28 santīmi, sanāk lētā maximas baltmaize. maxima līdz desmitiem vaļā, sēdos uz riteņa un braucu. aizbraucu, nopirku pa 20 santīmiem kukuli, 8 vēl palika pāri. nobraucos atkal slapjš. domāju jāiet dušā šitādam dubultsasvīdušam un ērces arī jau staigā, bet pa tv tieši sīesai gāja tāda interesanta sērija par ekstrasensiem un narkotiskajiem gliemežiem. noskatījos to, bet tad uzreiz sākās filma ar anistoni un vienu džeku, kas viņu tur lenca. tas džeks tāds tipa vientiesis un tā kā man vientieši liekas visforšākie, tad skatījos atkal filmu un gaidīju, kad beidzot būs kārtējā bezgalīgā reklāmas pauze, lai varu taču beidzot ieiet tai dušā. gandrīz aizmigu pie tās filmas, bet to reklāmu tomēr sagaidīju. iegāju ātri dušā, cerams armīnu neiztraucēju, jo viņš jau bija aizgājis gulēt, bet mums dušu telpa blakus guļamistabai. iznācu ārā tieši uz reklāmas beigām un izdarīju kļūdu, bet nevar jau vienmēr visu paredzēt. piegāju pie ledusskapja un uzpūtu sev uz skausta kenzo jungle. sen nebija pūsts, gadu gadi jau, un es iedomājos, ka gribas atkal kādu nelielu ceļojumu laikā. bet iznāca kļūda, kļūda, kļūda. kaut kā man tas džunglis vairs neiestanovīja. labi, sākumā, kad pirmā stiprā smaka, tad vēl ir gaidīšanas režīms. to pārlaidu skatīdams filmas beigas, kuras atkal nogulēju, jo kad atvēru acis, uz ekrāna jau kaut kas gruva un kaut ko bombardēja, nekāda vairs anistone un vientiesis. gāju gulēt uz guļamistabu pa īstam un tad to nakti arī nocīnījos ar to džungli. šausmas, man vairs nepatīk tā smarža. kaut kāda piezemēta, tā kā rūgtas zemes smarža, kaut kāds proletāriešu variants. visu nakti stāvēja degunā, bet ausīs nezkāpēc vēl britnijas big fat bass rindiņa uz riņķi vien - i can be the trouble, baby, you can be the base. gulēju sapņoju un domāju - what a fuck tā smarža, what a fuck mana nemīļākā britnijas dziesma. un tā tā smarža vēl tagad mani pārņēmusi, tāpēc jau es te visu šito arī uzrakstīju, lai jūs zinātu, ja nu kas, kas ir kas.

ir tādas lietas, kuras tagad attiecas tikai uz citiem, ne mani. kādreiz tās it kā attiecās arī uz mani un varbūt kādreiz tās atkal attieksies, bet kamēr tās neattiecas, man vienalga, ka tās uz kādu citu attiecas. ko man tas dod vai nozīmē? neko. skatos kā uz formalitāti. un patiesībā jau arī tad, kad kaut kas no tā, kas tagad attiecas uz citiem, sāks uz mani attiekties, tas tāpat neattieksies uz citiem pat ja patiesībā attieksies. tāpat kā tagad neattiecas uz mani. manās acīs. jo tas, kas attiecas uz mani, attiecas tikai uz mani un uz citiem tas nekad, nekur un nekādos apstākļos nevar attiekties.

kas man nepatīk visā šajā ciešanu laika un lieldienu histērijā, ir tas, ka visiem kolektīvi jājūtas bēdīgiem un tad atkal visiem kopā jājūtas priecīgiem. kā uz līdakas pavēli. un tad staigā arī tādi pārdomās savilktām sejām un cenšas sev iestāstīt un noskaņoties uz to un to. kā bērni bērnudārzā pie striķīša, katrs pieķēries savai cilpiņai. bet katram taču savs laiks akmeņus izmētāt un savākt. kādam varbūt visa dzīve kā lieldienas, citam varbūt visa dzīve kā klusā nedēļa. kādam varbūt lieldienas ziemsvētkos, bet lieldienās ziemsvētki. es neticu kolektīvajai kristietībai, tikai individuālajai. un kā man gavēt un no kā man gavēt, ja man manā tukšumā dievs iedod paēst to, ko iedod, gaļu vai negaļu, kas ir, tas ir, to arī ēdu, jo nekā cita nav. izvēlēšanās tādā situācijā būtu kaprīza manierēšanās un zaimošana. bet tie, kuriem visa kā ir visā viņu dažādībā, tie tad lai arī izvēlas to gaļu vai negaļu. ja reiz paši savā bagātībā sev sakonstruējuši tādu izvēli, tad paši lai arī izvēlas, kas man ar to.

kā lasu to vorhola fragmentu par tukšumu, atceros par tukšo jēzus kapu. un lai gan smaržu nesējas sēdēja pie tā un raudāja, tomēr tukšais klintī izcirstais kaps bija skaistāks tukšs nekā ar mirušā jēzus miesām tajā.

atceros, kad pirms gadiem atbraucu no semināra uz vasaras brīvdienām liepājā. tulznainām rokām aizstiepu smagās somas līdz savam graustu dzīvoklītim, bet tas izrādījās jau bez rokturiem. rokturu caurums bija aizbāzts ar avīzēm. izbakstīju avīzes ar pirkstu un ielūrēju pa caurumu iekšā, bet tur tikai krāsotu grīdu spīdums. atlauzu durvis un tur nu viņš bija - tukšums. viss pa tīro bija iznests ārā, tikai vecas bērnības fotogrāfijas, kas ar knopkām bija piespraustas virs virtuves galdiņa, palikušas. kad tādā tukšumā skaties, nekad nevari tikt pāri baismām un šausmām, lai novērtētu tukšuma patieso skaistumu. tikai pēc tam velkoties ar somām pie draugiem meklēt patvērumu, sajutu to atvieglojumu, kas parasti iestājas, kad viss beidzies, nekā vairs nav, veacis tomariņa pulkstenis un dzimtas trauki uz grīdas sadauzīti šķembās un iestājies, kā teica mazais blondais grēks, bankrats.

Your mind makes spaces into spaces. It's a lot of hard work. A lot of hard spaces. As you get older you get more spaces, and more compartments. And more things to put in the compartments.

To be really rich, I believe, is to have one space. One big empty space.

I really believe in empty spaces, although, as an artist, I make a lot of junk.

Empty space is never-wasted space. Wasted space is any space that has art in it.

An artist is somebody who produces things that people don't need to have but that he—for some reason—thinks it would be a good idea to give them.

So on the one hand I really believe in empty spaces, but on the other hand, because I'm still making some art, I'm still making junk for people to put in their spaces that I believe should be empty: i.e., I'm helping people waste their space when what I really want to do is help them empty their space.

I go even further in not following my own philosophy, because I can't even empty my own spaces. It's not that my philosophy is failing me, it's that I am failing my own philosophy. I breach what I preach more than I practice it.

When I look at things, I always see the space they occupy. I always want the space to reappear, to make a comeback, because it's lost space when there's something in it. If I see a chair in a beautiful space, no matter how beautiful the chair is, it can never be as beautiful to me as the plain space.

My favorite piece of sculpture is a solid wall with a hole in it to frame the space on the other side.
(Andy Warhol, Philosophy)