kad lidoju uz berlīni, lidoju tikai otro reizi dzīvē, bet tā kā pirmā reize bija ar kukuruzņiku no liepājas uz rīgu, tad principā lidojums uz berlīni sanāca kā pirmais nopietnais. tāpēc man bija divi šoki.

pirmais šoks bija, kad ieraudzīju pašu air baltic lidmašīnu. biju iedomājies, ka tas būs nopietns aparāts, liels un tā, bet ieraudzīju kaut kādu ikarusu uz riteņiem, un tie riteņi arī - vēl mazāki kā ikarusam. un uz šitajiem ritentiņiem mēs ieskriesimies un šitajā metāla kaštelē mēs celsimies gaisā virs mākoņiem? tas vispār ir jebkādā veidā droši?

otrais šoks bija, kad mūs tā uzrāva stāvus gaisā, ka gandrīz atzvēlos uz muguras. un tad tā lidmašīna pacēlusies virs mākoņiem pēkšņi apstājās un palika tur gaisā karājoties un nekustējās vairs ne no vietas. rūkoņa it kā bija, bet nu nekustējās. visas upes lejā un lauki un pilsēta rīga arī stāvēja uz vietas un nekur prom netraucās un izskatījās, ka arī netrauksies. es saku, armīn, lidmašīna apstājās, tas ir normāli? mēs tagad gāzīsimies lejā vai kā? bet šis tik uzjautrinās un saka ka normāli. nu ja tu tā saki, tad labi, es saku. un tad pamanu, ka mazlietiņ kaut kas lejā tur tomēr slīd prom. bet lēni lēnītiņām. kāda vilšanās. un es biju iedomājies, ka viss tā vien zibēs gar logiem tiešām kā sēžot kādā ikarusā. īsāk sakot, nekas tur tajā lidošanā tāda nav, nekā īpaša. divi stulbi šoki un viss.