nenosakāmu laiku atpakaļ pie mums bija ciemos viens slavens dzejnieks un viens kritiķis un mēs skatījāmies raidījumu par kādu latviešu disidenti izsūtīto, aizmirsu viņas uzvārdu. un tad tur bija arī viņas mazmeita vai varbūt pat meita, tāda jauna it kā folkdziedātāja, it kā dzejniece baltiem matiem. parunājusies par mammu vai vecmammu, kas nu tur sanāca, viņa atvēra grāmatiņu un sāka lasīt kādu savu dzejoli. dzejolis bija tāds interesants - par sauli un ābeli. visvisādās kombinācijās - saule ābelē, ābele saulē, saule virs ābeles, ābele virs saules, saules ābele, ābeles saule un tādā garā vesels strēķis, bet pašās beigās pēc garas daudznozīmīgas pauzes viens vārds, pēdējais - ILGI. nu un tad mēs smējāmies. ilgi. jo tas taču tik raksturīgi vienai otrai riņķī apkārt dzejai. šis ILGI. var jau sarakstīt dzejolīšus ar daudz vairāk vārdiņu un bez tā ILGI, bet tas ILGI vienalga tur būs iekšā. kā koncepts konceptiņš.