vēl viens no spilgtākajiem un jaukākajiem berlīnes iespaidiem bija kāds gadījums metro. tā kā es tobrīd vēl pīpēju, tad paliku vēl augšā pie ieejas, bet armīns jau kāpa lejā. tur pusceļā pie sienas bija liela metro maršrutu karte, bet pie tās stāvēja kāda piemīlīga izskata nēģeriete pusmūžā un bakstīja ar pirkstu kartē. gaiši brūns mētelītis, adīta micīte, visa tāda satuntulējusies, kā tāda izklaidīga un no apjukuma mazliet sakumpusi latviešu vidējās paaudzes rakstniece. redzēju, kā armīns viņai iet garām un tad viņa pie viņa vēršas. tad armīns apstājās viņai blakus un arī sāka bakstīt ar pirkstu tajā kartē. tā viņi abi tur stāvēja un bakstīja saliekušies trīs līkumos. tad pie viņiem nokāpu arī es un tik ļoti nofascinējos no nēģerietes bezpalīdzības un brūnajām acīm, ka arī sāku bakstīt ar pirkstu tajā kartē. tā mēs tur visi trīs stāvējām un bakstījām. varbūt armīns ar nēģerieti tobrīd tiešām meklēja kādu nezināmu pieturu, bet es jau nu noteikti nē. es vienkārši stāvēju un bakstīju un domāju, kaut šī brīnišķīgā bakstīšana nekad nekad nebeigtos, jo tas ir tik forši mums visiem trijiem tur tā kopā stāvēt un bakstīt. bet tad viņi abi kopīgi tomēr atrada vajadzīgo un nēģeriete atvadījās un pirms aizvirpuļošanas prom veltīja mums visapburošāko un siltāko smaidu visā berlīnes brauciena laikā.