kas man nepatīk visā šajā ciešanu laika un lieldienu histērijā, ir tas, ka visiem kolektīvi jājūtas bēdīgiem un tad atkal visiem kopā jājūtas priecīgiem. kā uz līdakas pavēli. un tad staigā arī tādi pārdomās savilktām sejām un cenšas sev iestāstīt un noskaņoties uz to un to. kā bērni bērnudārzā pie striķīša, katrs pieķēries savai cilpiņai. bet katram taču savs laiks akmeņus izmētāt un savākt. kādam varbūt visa dzīve kā lieldienas, citam varbūt visa dzīve kā klusā nedēļa. kādam varbūt lieldienas ziemsvētkos, bet lieldienās ziemsvētki. es neticu kolektīvajai kristietībai, tikai individuālajai. un kā man gavēt un no kā man gavēt, ja man manā tukšumā dievs iedod paēst to, ko iedod, gaļu vai negaļu, kas ir, tas ir, to arī ēdu, jo nekā cita nav. izvēlēšanās tādā situācijā būtu kaprīza manierēšanās un zaimošana. bet tie, kuriem visa kā ir visā viņu dažādībā, tie tad lai arī izvēlas to gaļu vai negaļu. ja reiz paši savā bagātībā sev sakonstruējuši tādu izvēli, tad paši lai arī izvēlas, kas man ar to.