kā lasu to vorhola fragmentu par tukšumu, atceros par tukšo jēzus kapu. un lai gan smaržu nesējas sēdēja pie tā un raudāja, tomēr tukšais klintī izcirstais kaps bija skaistāks tukšs nekā ar mirušā jēzus miesām tajā.

atceros, kad pirms gadiem atbraucu no semināra uz vasaras brīvdienām liepājā. tulznainām rokām aizstiepu smagās somas līdz savam graustu dzīvoklītim, bet tas izrādījās jau bez rokturiem. rokturu caurums bija aizbāzts ar avīzēm. izbakstīju avīzes ar pirkstu un ielūrēju pa caurumu iekšā, bet tur tikai krāsotu grīdu spīdums. atlauzu durvis un tur nu viņš bija - tukšums. viss pa tīro bija iznests ārā, tikai vecas bērnības fotogrāfijas, kas ar knopkām bija piespraustas virs virtuves galdiņa, palikušas. kad tādā tukšumā skaties, nekad nevari tikt pāri baismām un šausmām, lai novērtētu tukšuma patieso skaistumu. tikai pēc tam velkoties ar somām pie draugiem meklēt patvērumu, sajutu to atvieglojumu, kas parasti iestājas, kad viss beidzies, nekā vairs nav, veacis tomariņa pulkstenis un dzimtas trauki uz grīdas sadauzīti šķembās un iestājies, kā teica mazais blondais grēks, bankrats.