ciemiņi bija sapirkušies pārtiku, tā uz mūsu galda nokļuva viena no tām dārgajām maizēm - melna, ar riekstiem un plūmēm iekšā, veselīga un garšīga. tā viņa tur stāvēja arī pēc tam, kad ciemiņi aizbrauca. es uz viņu skatījos, skatījos un.. neēdu. armīns pa šķēlei grieza un ēda, bet es tikai skatījos virsū. kaut kas atturēja no ēšanas. vienu dienu, otru dienu. un tad armīns viņu apēda un man netika. un nekas. ne žēl, nekā, vienkārši bija un izbija. šorīt piecēlos un sāku sev smērēt brokastīs sviestmaizes. blakus bija bundža ar augu tauku maisījumu un divi dažādi sviesti. tie sviesti protams labāki par to viltus margarīnu, bet es uzsmērēju tieši to margarīnu, kaut gan varēju taču uzsmērēt sviestu. ēdu un domāju, kāpēc es tā izdarīju. neatradu atbildi, tikai nonācu līdz iekšējai sajūtai, ka izvēlēties labāko ir kaut kā neestētiski vai. līdzīgi kā esmu domājis, ko es darītu, ja man tiktu liela liela nauda, ko es par to pirktu. izdomāju to un to, visādus diesel džinsus, tādu un tādu ziemas mēteli, kurpes kādas tik vēl ne, bet tad padomāju, ka izdomāt jau varu nezinko, bet ja man patiesi būtu tāda nauda, es visdrīzāk nenopirktu no izdomātā neko, paliktu savās plukatainajās vecajās biksēs, vecajā nodriskātajā jakā un spiedošajos zābakos un mani ar dzīšanu nevarētu izdzīt uz to veikalu. jo atkal dēļ iekšējās sajūtas. jo var nolikt blakus labu un sliktu lietu, estētisku un neestētisku lietu, un lai gan estētiska lieta skaidra lieta estētiskāka par neestētisku, tomēr to izvēlēties ir neestētiski. pats process ir neestētisks. tajā ir kaut kas savtīgs, pati vērtēšana un novērtešāna kā tāda, pēc tam vēlme iegūt un paturēt sev. baudkāra mešanās virsū ēdienam, apņēmīgā došanās uz veikalu, paātrināti sirdspuksti uzlaikošanas kabīnē un norēķinoties pie kases, tas ir neglīti. un ko tad tas beigās līdz, ka tev pilna māja ar skaistām lietām, ja tās iegūtas neglīta procesa rezultātā. tas process kā melna plēve apvelk to skaisto ieguvumu un tajā vairs nav nekā skaista.

pie armīna no igaunijas atbraucis vecs kursabiedrs. negrib sēdēt mājās, grib kaut kur izbraukt dabā un kaut ko redzēt, bet ne rīgu un rundāli. kurp viņu vest, kur ir tās labās vietas?

faņa apēdusi savu ziemas kažoku klepo. kas i ko, faņa, B vitamīns par daudz?

"I'm impressed with people who can create new spaces with the right words. I only know one language, and sometimes in the middle of a sentence I feel like a foreigner trying to talk it because I have word spasms where the parts of some words begin to sound peculiar to me and in the middle of saying the word I'll think, "Oh, this can't be right—this sounds very peculiar, I don't know if I should try to finish up this word or try to make it into something else, because if it comes out good it'll be right, but if it comes out bad it'll sound retarded," and so in the middle of words that are over one syllable, I sometimes get confused and try to graft other words on top of them. Sometimes this makes good journalism and when they quote me it looks good in print, and other times it's very embarrassing. You can never predict what will come out when the words you're saying start to sound strange to you and you start to patch."

pēkšņi ekrāns aizmiglojās, uz tā parādījās milzīga krievu aktrises fainas raņevskas seja un viņš galvā izdzirdēja pavēli - TOUCH THE SCREEN! TOUCH THE SCREEN! - sajutis sevī nepārvaramu tieksmi pieskarties, viņš pielēca no dīvāna, pieskrēja pie televizora piespieda visus desmit pirkstu galus ekrānam un sāka saukt aktrises vārdu, bet aizmirsa tēvvārdu. - faina aleksandrovna.. faina aleksējevna.. faina mihailovna! - viņš atkārtoja, tomēr neviens no tēvvārdiem nebija īstais, starp pirkstiem un ekrānu jau sāka šķīst dzirksteles un viņš ar šausmām saprata, ka viņam dotās pāris sekundes iztek, raņevskas seja tūlīt aizmiglosies un pazudīs un viņš līdz tās uzvārdam tā arī netiks, viss nokavēts, un tā arī notika.

pasaule pilna ar salauztiem lohiem
un es esmu viens no tiem

sēžam klausamies r.e.m. un es saku, ka mana mīļākā viņu dziesma ir i take the rain. es iztēlojos uzreiz jaunu puisi, kurš nonācis atkarībā no dzērāja aktiera, baidās viņu pamest un domā, ka viņš nekad to nevarēs un nekad vairs nebūs laimīgs.

fantāzijas dara mums pāri, bet labestība ir skaista.

muļķīgi izskatās taisīt pašnāvību lecot no tik maza augstuma ūdenī.

vēl ir variants, ka leons viens un leons divi viens otrā iemīlētos un seriāla beigās apprecētos, ķesteris ar ķesteri, kombinētie kadri.

ja gribas rakstīt, vajag atslābināties.

pirms aizmigšanas domāju par kādu džekiņu trevisu kādā filmā, kuram bija prieciņš gultā te un te un kurš attiecīgi izdeva no sevis skaņas kā jau parasti tādās filmās, un vārdus arī kā parasti — fuck me un fuck you, oh you so good un fuck me harder — bet kad tuvojās finišam, viss sāka trīcēt, tā ka es at­ce­­rējos bībeles vārdus, ka dieva dēla atnākšana nebūs te un te, bet kā zibens atspīdēšana no vienas zemes malas līdz otrai, bet tad tas treviss viss trīcēdams sāka beigt un pa­celtā balsī kliegt tikai — oh, god! oh, shit! oh, god! oh, shit! — un es atkal atce­rē­jos citus bībeles vārdus, ka ne jau mieru dievs ir atnesis uz zemi, bet zobenu, un nodomāju, ka tad, kad sākas dieva brī­numi, tad tik sākas tie īstie sūdi, un cik labi tomēr tas "oh, god!" un "oh, shit!" viens otram piestāv un saderas.

pie pirmās izdevības jādabon jaunais human league, jo neesot nekādas penšu grēmas, bet labs.

ar viņu taču kā ar jēlu olu, neko nevar pateikt. nevar pateikt neko kritisku, jo nekad nevar zināt kādā viņš garastāvoklī. ja pasaki kaut ko, kas nav viņam pa prātam vai neatbilst tam, kā viņš izdomājis, uzreiz apvainojas, saērcinās vai aizslēdz ierakstu ar visiem mūsu komentāriem, kuriem vairs nevaram tikt klāt, visas tās nozagtās diskusijas. un pat ja neaizslēdz, tad neatbild vai atbild tik stulbi samocīti, ka sabojā gan pats sava ieraksta noskaņu, gan komentētāja noskaņojumu. pat labu viņam nedrīkst teikt, jo to viņš atkal uzskata par pielīšanu vai liekulību, vai ņirgāšanos, vai stulbumu galu galā. tāpēc labāk viņam nekomentēt vispār neko un klusi palikt maliņā, vērotāja pozīcijā. un kuram tad gribas vairs komentēt, kad tavus komentārus tā ņem un aizvāc pie sevis atvilktnē, ha ha ha, hi hi hi.

"Oh, sure! I like somebody to stick to the point and all. But I don't like them to stick too much to the point. I don't know. I guess I don't like it when somebody sticks to the point all the time. The boys that got the best marks in Oral Expression were the ones that stuck to the point all the time--I admit it. But there was this one boy, Richard Kinsella. He didn't stick to the point too much, and they were always yelling 'Digression!' at him. It was terrible, because in the first place, he was a very nervous guy--I mean he was a very nervous guy--and his lips were always shaking whenever it was his time to make a speech, and you could hardly hear him if you were sitting way in the back of the room. When his lips sort of quit shaking a little bit, though, I liked his speeches better than anybody else's. He practically flunked the course, though, too. He got a D plus because they kept yelling 'Digression!' at him all the time. For instance, he made this speech about this farm his father bought in Vermont. They kept yelling 'Digression!' at him the whole time he was making it, and this teacher, Mr. Vinson, gave him an F on it because he hadn't told what kind of animals and vegetables and stuff grew on the farm and all. What he did was, Richard Kinsella, he'd start telling you all about that stuff--then all of a sudden he'd start telling you about this letter his mother got from his uncle, and how his uncle got polio and all when he was forty-two years old, and how he wouldn't let anybody come to see him in the hospital because he didn't want anybody to see him with a brace on. It didn't have much to do with the farm--I admit it--but it was nice. It's nice when somebody tells you about their uncle. Especially when they start out telling you about their father's farm and then all of a sudden get more interested in their uncle. I mean it's dirty to keep yelling 'Digression!' at him when he's all nice and excited. I don't know. It's hard to explain."
(J.D.Salinger, Catcher in the Rye)

tabakas paciņa mums ir, bet papīrīšu nav, ciema veikalā bija beigušies. bet štrunts ar tiem speciālajiem papīrīšiem, jo armīnam ir zīdpapīrs mājās. sagriežam, uztinam un aizlīmējam ar savu līmi. ne jau ar kaut kādu sintētisko, bet ar parasto miltu līmi, nevārīto. tā kā - piepist industriju ar visiem viņas papīrīšiem, mums ir labāki. ar mūsējiem smēķi arī garšo labāk.

kas stāv aiz domām - aizdomas. negribi aizdomas, likvidē domas.

vēl viens variants, kā varētu attīstīties ugunsgrēka notikumi, ir ka pārmaiņas pēc uzvarētu nevis labie, bet ļaunie spēki - tā kittija ar tiem saviem abiem peģikiem. izčistītu visu viesnīcu tīru, visus ar kaunu negodu izdzītu ārā pazemotus, bet paši pēc tam nosēstos tukšā kafejnīcā ap galdu un visu pēdējo sēriju saskandinot savas kvasa pudeles rīgas laika stiliņā apdirstu visus, kāda tur milda muļķe, kāda tur zenta glupa, un vispār kādi visi šie notikumi (tas ir, seriāls) ir bezgaumības kalngals. nedodu ne pieci, ka tā beidzot būtu labākā latvijas tautas masu sagatavošana revolucionārajai situācijai un iziešanai ielās - visklajākā ļaunuma uzvara vietējā kulta seriāla ietvaros.

ugunsgrēkā beidzot vismaz sākas kaut kāds gandarījums un absurda komēdijas iezīmes, jo nu ir atkal izšķirošajā brīdī ieradies leons nummur divi un nākamajā sērijā jau rādīja kittijas mīcīšanu ar tekstu tipa - kur ir dočurka? ja es būtu scenārists, es savērptu tā, kā apmēram vailda pasakā par kenterberijas pils rēgu, kad sīkie savilka tos diegus pa gaiteņiem, respektīvi, ka leons visiem vietējiem izstāsta, kas par lietu, tie tur savu sazvērestību, klusē kā zivis un piespēlē, bet kittija tik pieaug iekšējā paranojā, baidās no čukstiem un šķībiem skatieniem un neko nevar saprast, kamēr beigās izšķirošajā brīdī labie spēki saorganizējas un savelkas ap to kittiju draudīgā lokā un tad lec no visiem aizkariem ārā kurš ar gaļas cirvīti, kurš ar veļas veltnīti un tad iestājas tāda pompeju pēdējā diena, ka beidzot arī visām pārstresinātajām latvijas pensionārēm (un man tai skaitā) noiet un iestājas fiziska, mentāla un garīga katarse.

pēdējās dienas atceros vienu spilgtu berlīnes iespaidu. abi ar armīnu tikām arī uz teddy awards. tas festivāla ietvaros tāds konkursiņš par geju tēmu filmās. tas noslēguma pasākums notika flughāfenas hallē, vecajā lidostā. tā halle milzīga, visa pilna ar sakačātiem geju keniem un vīriem melnā, mūs tur cienāja ar šampi, bet es nemaz lāga nepriecājos, jo biju pārguris līdz nāvei visu dienu pa pilsētu joņojot. sāpēja kājas, jo spieda zābaki, turklāt tajos zābakos bija sasvīdušas vilnas zeķes un es kaut kur fonā visu laiku domāju, ka smirdu. mājās gaidīja zāle un tā tajā brīdī likās daudz labāka alternatīva vakara atpūtai. bet pats pasākums kā jau pasākums, viss spoži, režisori, nominācijas, aplausi un vizuļi, nekas īpašs. tikai viens priekšnesums reāli iestanovīja. un tas bija, kad starp apbalvošanām uzstājās hidden cameras. tas ir tāds viens geju ansamblītis, diezgan populārs zināmās aprindās. man pat mājās ir viens viņu cd no 2004 gada - mississauga goddam. neteikšu, ka pirms tam to klausoties būtu bijis baigā sajūsmā, bet tas priekšnesums izmainīja attieksmi pa 180. reāli labs! ļoti smuks solists, ar specifisku love sex inteligence auru, balss kā skotam valkeram, tīra un bieza, tāds tumšais guiness, un dziesma, kuru viņš tur dzīvajā dziedāja arī ideāla. manā cd tās nav, tā kā noteikti no kāda jaunāka albuma, so, tagad esmu pamatīgi saziepējies un gatavs sakačāt vai visu viņu daiļradi, kaut vai lai atrastu tikai to vienu dziesmu, kuras nosaukumu diemžēl neatceros, jo tad kad to sauca sākumā, pati dziesma vēl nebija izskanējusi un es, nezinādams ka būs tik labi, īpaši uz to nosaukumu neiespringu.

morrissey-solo ziņo, ka - morrissey and boz boorer are working on a new album.

ciema bibliotēkā no centra man pienācis tomasa manna burvju kalns. tad nu beidzot pa ilgiem laikiem ķeršos klāt kādai grāmatai arī latviešu valodā. man ar burvju kalnu veci rēķini. tālajos astoņdesmitajos, kad biju vēl vidusskolnieks, ņēmu to slampes bibliotēkā vairākas reizes, bet nevienā no tām tā arī neizdevās to līdz galam pievārēt, vienmēr palika puslasīta. tomēr manā apziņā tā joprojām ir viena no visdīvainākajām grāmatām, ar kādu nācies sastapties. cik atceros, tā vilka mani iekšā pilnīgi apdullinošā ceļojumā, taču kaut kur pusceļā šis ceļojums mani vienmēr tā apdullināja, ka saprašana atslēdzās un tā arī līdz galam netiku. tā arī paliku karājoties kaut kādā dzeltenā pusnomoda miglā. un biju jau arī vēl pusaudzis. tagad daudzmaz pieaugušā vecumā esmu apņēmības pilns šo ceļojumu veikt.

cinderella boy you lost your shoe

paldies tev.

rituālu savās bērēs es gribētu kā pareizticīgais, bet mirstamkārtu gan - nekādus uzvalkus, tikai blue jeans.

deputāte reinika diriģē kori - skan mūsu dziesma dēēē vēēē dēē!

marīna ņujorkas humpalā nopirkusi armīnam sarkanas kedas.

tādas skaņas, ka nevar saprast, kas tur domāts - vai zirdziņš ar pakaviem sizdams auļo pa ceļu vai nepacietīga mauķele grabina ar gariem lakotiem nagiem pa bāra leti nevarēdama sagaidīt šmigu.

tabaciņa galā, ķeramies pie činčikiem. tie mums ir ar gudru ziņu sakrāti. nu tik atliek izskrubināt no tiem atlikumus, savākt kopā un uztīt. galvenais, lai ir tie papīrīši. kā dziedāja the nylons - love is such a beautiful thing.

lai tik līst, pārplūdīs daugava, nogāzīsies doma baznīca, ļoti labi.