nezinu, ko tur kurš un kā par ko domā, bet to annu šteinu, tfu, tas ir, kittiju, taču tagad nīst puslatvija, jo lielākā daļa ugunsgrēka auditorijas, simt punkti, nespēj atšķirt aktrisi no viņas tēlotas lomas, kā liecina kaut vai publikācijas dzeltenajos.

sniegs nokusis, bet zeme zem tā pievilkusies ar ūdeni kā švamme, pilnīgi uzburbusi. kā uzmin ar kāju tā iegrimst kā purvā. un tādas pumpas uz augšu izsitušās, kā mazas apaļas tortītes. visdrīzāk tie ir kurmji, bet parasti kurmji izrokas ārā un veido no zemes piramīdas. šīm pumpām nav caurumu galā un tās nav piramīdveida. nav pat zemes uz āru izraktas, tie bumbuļi vēl joprojām klāti ar zāli. un tā viens pie otra vesels laukums starp šķūnīti un priežu audzi. pilnīgi izskatās pēc kaut kāda kurmju genocīda, kad viņi rakušies ik pēc desmit centimetriem un nav varējuši izrakties un tad atkal rakušies mazliet tālāk un tā visu teritoriju uzburbinājuši. it kā kāds spēks viņus no apakšas būtu dzinis ārā un šie histērijā glābušies. un vēl ziemā zem sniega. kas gan liek kurmjiem ziemas laikā šitā rakāties un trakot?

mani allažiņ fascinē, kad mūzikas kritiķi rakstot par kādu albūmu sāk uzskaitīt, cik inženieri ir to maniķīrējuši, kāds kurai dziesmai komponists, kādas līdzības ar citiem dziedātājiem, cik daudz autotūne un vēl visādas figņas, it kā tas kritiķis gribētu parādīt, cik daudz viņš zin. bet kam tas viss, ja klausītāju neinteresē ne tie inženieri, ne tas cik liels apkalpojošais personāls, ne līdzības, ne žanru nosaukumi, pat ne tas, vai tas dziedātājs patiesībā māk dziedāt, kāda šķirba, klausītāju interesē tikai rezultāts, kas ir viņa ausīs un vai šis rezultāts pilda savu funkciju vai nē. bet par to lielākoties neviens neraksta, tricina tik gaisu ar savu lielību, neapjēdzot, ka šī lielība pati jau sen ir kļuvusi par visautotūniskāko autotūni un prātīgāk būtu vienkārši paturēt muti.

nu, kas tas ir ar mani. šodien beidzot bija tā diena, kad gribēju braukt uz rīgu, bet reāli nevaru izplēst sevi no mājas ārā. tā kā neredzamas sienas apkārt, tā kā noburts. visu rītu gatavojos, pārcēlu dušošanos ik pēc desmit minūtēm, domāju - redz, bez desmit divpadsmit, divpadsmitos iešu. tad - oi, piecpadsmit pāri divpadsmitiem, pusvienos iešu. kamēr nogāju lejā, un izrādījās, ka man kompja pulkstenis vēl rāda veco laiku un ir vēl par stundu vairāk. un te nu es atkal esmu. un nu jau vairs neko. četros būs mīlestības uzvara, astoņos ugunsgrēks. braukšu rīt.

jā, kāpēc tusiņš jāpārtaisa par burziņu, ja ir jau vārds burzma. vakar mājās bija baigā burzma. šodien jāiet uz burzmu nabaklabā.

labs iemesls filmai

bet ja par lapsu, tad tai gleznai ir viens trūkums. viņai nav uzrakstīts virsū vārds lapsa. bet gleznas apakšējā tumšākā stūrī neuzkrītoši ir uzrakstīts mans uzvārds (kas patiesībā kaut kādā ziņā ir arī mans vārds). ikonogrāfijā ir tāds likums, ka ikona nav ikona, ja uz tās nav uzrakstīts, kas tas ir - jēzus, marija vai šāds vai tāds svētais. jo vārds un tas ko tas nosauc ortodoksijā ir viens, tāpēc ja uz ikonas nav vārda, tad tā nav īsta ikona un uz tās nav arī tā, ko tas vārds nosauc, tas ir bilde it kā ir, bet nav veseluma. esmu tātad pieļāvis kļūdu - man uz gleznas nav lapsas veseluma. vai arī tur nemaz nav uzgleznota lapsa, bet es pats sarkanas lapsas izskatā, jo vārds tur tomēr ir - mans vārds. un tā nu es tagad esmu apjukumā un nezinu ko darīt - dzēst savējo nost un rakstīt lapsas vārdu vai tomēr atstāt kā ir? vai atstāt savējo un pierakstīt klāt vēl arī to lapsas vārdu? bet tas būtu šizofrēniski, kad nams uz namu brūk, un tas neder, kaut kas manī pretojas. - tādas lūk pārdomas. laikam jau atstāšu kā ir, ka nesabojāju, bet nu, bet nu, bet nu. nākamreiz jābūt gudrākam. tagad nāksies samierināties ar to, ka tas ir mans pašportrets lapsas vai, kā teica kāda draudzene, grūsnas vāveres izskatā.

vakar simts gramos dažādi cilvēki runāja par jokošanos, bet ko tur var pateikt. ko mēs vispār par to zinam. man, piemēram, bija tāds gadījums, ka vienā muzejā bija izstāde un tur bija mana vienīgā glezna ar sarkano lapsu. mani arī tur uzaicināja uz atklāšanu un tāpat kā visiem lika teikt kādus vārdus. nu un es tur izgāju zāles vidū, visi sastājās apkārt tai zālei gar sienu noslēgtā aplī un ņemas uz mani skatīties un gaida tos vārdus. sajūta baisi klaustrofobiska, kā linčošanā. pat ne galda, ne krēsla, ne krēsla atzveltnes pie kuras pieturēties. nu un tad es arī sāku izmisumā stāstīt. par to, ka bērnībā daudz zīmēju un tie albumi pazuduši, un ka gribas tos atpakaļ, bet nav iespējams, ka vienīgo, ko atceros - lapsu - mēģināju uzzīmēt no jauna, ka tā ir daļa no manis un manas būtības, ļoti svarīga daļa un tā, bet ko tie, kas apkārt sastājušies? tie smejas! pie katra mana teiciena. un jo vairāk viņi smejas, jo nopietnāk man paliek, tā ka gandrīz līdz asarām, kamēr es beigās gandrīz raudu no nopietnības, bet publikai no tā arvien jautrāk. nu un kur tur joki? tik vien kā secinājums, ka nekādi joki vispār nav jocīgi, bet cik svarīgi būt nopietnam.

varbūt, ka ir pat tā, ka ja kāds par manu nopietnību nesmejas, tad viņš nav īsti normāls, bet ja smejas par kādiem maniem jokiem, tad vispār nav vērā ņemams, jo vispār neko nesaprot.

pēc nēģera meditatīvās roku plātīšanas iekš džārmuša limits of control nodomāju, ka nevar jau nosodīt, jo ko nu kuram dievs devis, ar to tas arī plātās.

vakar simts gramu beigās juris rubenis tik uzsvērti atkārtoja, ka vīrieša un sievietes mīlestība ir tik ļoti lielā sakarā ar dieva mīlestību, ka es vēl šodien domāju.

vakar marija pamestā atdevās maksimiliāno un zaudēja nevainību saplūstot dvēselēm. maksimiliāno viņai pēc tam visu dienu nezvanīja, viņa visu dienu raudāja, bet vakarā neko nenojaušot uzkāpa uz savas mājas jumta, bet tur viņu jau gaidīja maksimiliāno ar milzīgu baltu rožu pušķi un teica viņai tos skaistos vārdus - es zinu, ka es tev biju pirmais vīrietis, bet es tev saku, ka es tev būšu arī pēdējais vīrietis. tu man dāvināji savu nevainību, bet manās acīs tu joprojām esi tikpat tīra kā pirms tam, jo īstā nevainība ir sirdī nevis ķermenī - un viņi četras reizes saskandināja vienu un to pašu vīnu.

My favorite simultaneous action is talking while eating. I think it's a sign of class. The rich have many advantages over the poor, but the most important one, as far as I'm concerned, is knowing how to talk and eat at the same time. I think they learn it in finishing school. It's very important if you go out to dinner a lot. At dinner you're expected to eat—because if you don't it's an insult to the hostess—and you're expected to talk—because if you don't it's an insult to the other guests. The rich somehow manage to work it out but I just can't do it. They are never caught with an open mouth full of food but that's what happens to me. It's always my turn to talk just when I've filled my mouth with mashed potatoes. The rich, on the other hand, seem to take turns automatically; one talks while the other chews; then one chews while the other talks. If for some reason the conversation demands an immediate comment in the middle of chewing, the rich know how to quickly hide the half-chewed food somewhere—under the tongue? behind the teeth? halfway down the throat?— while they make their point. When I ask my rich friends how they do it, they say, "Do what?" That's how much they take it for granted. I practice at home in front of the mirror and over the phone. In the meantime, until I've perfected the ability to talk and eat simultaneously, I stick to my basic rule for dinner party behavior: don't talk and don't eat.
(Andy Warhol, Philosophy)

ja citi sakačā inteliģenci augstskolās, es sakačāju to ar apakšstāva sasprindzināšanas vingrinājumiem. un tā nav tikai pavirša dibena muskuļu savilkšana un atslābināšana, tur arī ir savi varianti. var sasprindzināt tikai pašu pimpi - tas ir nevis sasprindzināt, bet atvilkt atpakaļ un tad palaist kā lielgabalu vaļā, vai arī izdarīt tā, ka tas it kā paloka galvu, tā kā paklanās tā kā ko, turklāt dara to bez citu apakšējā aparāta muskuļu līdzdalības. tad var savilkt un atslābināt pašu pakaļas caurumu, arī atsevišķi no pārējā aparāta. tad var savilkt uz augšu un atslābināt tikai olas, augšā lejā, augšā lejā. un var sasprindzināt arī visu aparātu reizē - sākot no cauruma, ar visu sakni un beidzot ar pimpi līdz pašam galam. bez erekcijas protams, jo kāds te sakars vispār ar erekciju, muskuļu ekvilibristika vien. bet viskrutākais variants, protams, ir prostatas masāža, kad pēc kāda laiciņa noķer to momentu, kad ir iespējams sasprindzināt tikai to vietu, kas atrodas starp kuli un caurumu, tā saucamo miljons dolāru punktu. tad to ievelkot un atlaižot var gulēt mierīgi pie televizora un stundām ilgi tā pumpēties un just kā zem tā punkta pulsē tava vīrieša sirds. visi citi pričendāļi mierīgi - pimpis nelēkā, olas nekratās, pakaļas caurums neraustās, bet tā sirds pulsē, apasiņojas un pilda tevi ar reālu inteliģenci.

then pop art took the inside and put it outside, took the outside and put it inside.
(andy warhol, popism)

nakti sapņoju, ka dziedu tumsas dziesmu zeme nepiedod, bet mūziķi spēlē tikai ritmu un taustiņu partiju un es nevaru uzlikt tai pa virsu melodiju pareizajā toņkārtā. un arī vārdus, izrādās, neatceros uz nervu pamata. domāju, autopilotā atcerēšos, bet nekā, štoperis. tad nu taustiņniece ar īsiem matiem un ovālu seju, nekāds ne mārtiņš freimanis, paskatījās uz mani ar iznīcinošu skatienu un sāka dziedāt to dziesmu pati.

visu sēriju ņirgājos, kādas tur kurai acis, kādi tur kuram izteicieni, kamēr vienā mirklī viktorija rufo izrādījās piespiedusi pie krūts mariju pamesto, pārgrieza uz augšu tās savas acis un čukstēja - meitiņ! - un man pēkšņi kā apskaidrības zibsnis - IR! - uz īsiņu, pavisam īsiņu momentiņu, kaut kādu sekundes simtdaļu, it kā kāda uz āru neizspiedusies asara kas nekad un nemūžam tā arī neizspiedīsies, vienkārši uz sekundes simtdaļu kaut kur dziļumos iedegās un tad tikpat pēkšņi apdzisa, bet galvā vārdi no moriseja - happy lovers at last united.

vakar ejot uz televīziju pirmoreiz mūžā pacēlu no zemes činčiku, kaut kādu izmirkušu un atkal izžuvušu pusbondu. domāju, pofig, pīpēt gribas, neviena pīpējoša pretimnācēja kam uzprasīt nav, tuksnešaina tā zaķusala, jāmeklē vien pa zemi kā putnam grauds. bet ne sūda tur nebija no tā bonda. laikam visa tabaka izmirkusi ārā, salmi vien. pēc katra ievilciena dzisa nost un filtrs arī saskaroties ar lūpām šķīda ārā, mute pilna ar gaišbrūnu sūdu, tā ka spļaudīšanās vien sanāca. neko, aizmetu prom, aizgāju līdz pašai televīzijas ēkai un sāku pētīt vietējās miskastes, vai tajās kāds līdz galam nenopīpēts činčiks nemētājas. bet maitas televizionščiki visus nopīpējuši līdz pēdējam milimetram. nācās vien ganīties gar ieeju un gaidīt, kad kāds pīpmanis parādīsies. un parādījās ar viens džeks beigu beigās. nokāsu viņam vienu gaišzilo caines, izpīpēju un gāju iekšā visas latvijas priekšā padirst par kultūru.

vispizģeckākais tajā būt mīlētai seriālā ir tas, ka ik pēc diviem trīs neveiklā sarunvalodā stilizētiem teikumiem varoņi sper ārā kārtējo viedo un tajā pašā laikā sarkastisko aforismu. tāda sajūta, ka dialogu rakstītāja ērika šmeļkova katru nakti pirms aizmigšanas pārlasa oskaru vailda doriana greja ģīmetni or something like this.

tas ko es gribu teikt, ir tas, ka man riebjas vārds gejs. kas vispār tas tāds ir? teiksiet, šis vārds apzīmē homoseksuāli orientēts cilvēks. muļķības. vai puspatiesība. jo kad saka homoseksuāls, tas ir īpašības vārds, kas apzīmē kāda cilvēka konkrētu īpašību blakus visdažādākajām citām īpašībām, kas dažādus homoseksuālus cilvēkus atšķir vienu no otra kā diena pret nakti, bet vārds gejs jau ir lietvārds, varētu pat teikt brends, uz vienas konkrētas pārspīlētas īpašības pamata dažādu breinstormu rezultātā saklonēts. un tas sevī ietver konkrētas pazīmes - raksturu, uzvedību, modi, noteiktas vērtības, visu to geju diskusiju primitīvo argumentāciju un tuftoloģiju. un tā tālāk. izgudrojuši pat kaut ko tik mistisku kā geju kultūra. wtf ir geju kultūra? ne jau nu kāds fassbinders vai almodovars, nē. labākajā gadījumā tas ir konkrēts kičs, sliktākajā - apšaubāmas kvalitātes propagandas filmas. un tad šis geju brends tiek piedāvāts - ready to wear. un muļķākie no homoseksuālajiem cilvēkiem, kuriem identitātes problēmas (un identitātes problēmas ir mūslaiku lielākā sērga) ņem šo geju brendu, piesprauž pie atloka kā kādu nozīmīti, un vualā - viņiem ir beidzot fundaments uz kura balstīties. kas patiesībā ir totāla aprobežotība, jo seksualitāte pati par sevi nav kvalitāte un uz tās pamata nedrīkst un nevar šķirot cilvēkus. bet tie, kas ir ap homoseksuālajiem, izmanto šo brendu, lai manipulētu sabiedrību - dažādās - ekonomiskās, politiskās, reliģiskā, galu galā karjeras interesēs, par ko arī ir gobas filma, par manipulāciju ar marasmātiskām masām. bet realitātei ar šo geju fantomasu maz sakara. ja paņemtu simts homoseksuālus cilvēkus un noliktu viņus strīpā, kāds pārsteigums būtu - cik dažādi viņi būtu un cik ļoti neatbilstu šim sabreimstormotajam geju brendam. bet tas jau vairs nav interesanti, jo šie dažādie homoseksuālie neiekļaujas ne vienas, ne otras puses sabūvētajās sistēmās, tāpēc mēs tos neņemam vērā. to nevar ne pārdot, ne apspļaudīt. tas ir pārāk normāli, tas neder. ja divi džeki vienkārši dzīvo, neslēpjas, bet arī neplātās un gājienos nestaigā, nevalkā puķainas blūzes un rozā zaķu kostīmus, tad tie nav ĪSTIE geji, viņi neskaitās. viņi dzīvo burbulī, kā sants man berlīnē zobus griezdams teica. tas, ka mēs ar armīnu tur filmā mierīgi sēžam un runājam par šo tēmu nav ĪSTA iznākšana no skapja, jo kas tad tā par iznākšanu, ja cilvēks nekad nekādā skapī nav bijis. lai iznāktu no skapja vispirms gadu gadiem jāslēpjas, jāblefo un mazohistiski jāmokās, tad ar lielu blīkšķi jāparādās dzeltenajā presē ar uz krūtīm pārplēstu kreklu, zem kura uzkrāsots vārds gejs, un tad - o jā - tas ir īstais varonis un no skapja iznākušais. tā kā es pilnīgi noteikti neesmu nekāds gejs. es esmu tas, kas es esmu. viens konkrēts veselums.

patiesībā, cik neinteresanti. kuru interesē kaut kas tāds, kas dabiski ir. patiesībā, jau tā geju komūnas bļaušana par iznākšanu no skapja lielākajā gadījumā ir tikai slimīga interese par kādu popkultūras seju privāto dzīvi. a tas un tas ir vai nav? kāpēc viņš neatzīstas? un tālāk jau klačas.

pēdējais bonds kaut kāds nekāds. pat visus aiz kreiga palikušos līķus visas filmas garumā nebija noskaņojuma saskaitīt.

mākslas neesmu studējis, tāpēc iespējams tagad būs muļķības, bet gleznas ar perspektīvu ir reāli sprosti. lai cik tālu nestieptos ainavas un horizonti vai lai cik plašas būtu gleznas dziļumā iegleznotās istabas, tās tomēr ir galīgas un ielūkojoties gleznas rāmī apziņa nokļūst noslēgtā telpā, kuras jutekliskie attālumi, objekti un subjekti kaut kur tomēr beidzas. cita lieta ar apgriezto perspektīvu it kā plakanajās gleznās, kur tikai līnijas un laukumi. tur telpa atveras uz skatītāja iekšpusi, tik atvērta, ka bezgalīga. tas pats ar vārdiem. un kino. šodien ko līdzīgu sajutu ar 1973 gada filmu dont look now. skatījos otrreiz un automātiski, kā jau pēc tradicionāliem, ārēji lineāriem kino veidošanas principiem, mēģināju izlobīt no tās to ārējo perspektīvu, bet tad atslābu no patīkamas domas, ka šis nav tas gadījums - ka jāfiksē uz ekrāna redzamais viens pret vienu bez risināšanas uz āru un vārdos saukšanas, vienkārši jāļauj tiem darboties uz iekšu. ļoti labi.

otru par krievu maitu un miskasti nosaukt protams ir ok, jo tas, ka esi latviete un pie tam vēl večiņa, noņem no tevis jebkādu atbildību. jo večiņas, turklāt latviešu, taču nemaz nevar būt maitas, ne tagad, ne vienmēr, ne mūžīgi mūžos, āmen. gejiem praidā arī vajadzētu maskēties par latviešu večiņām un tad visas problēmas atrisināsies pašas no sevis.

zemestrīču sakarā atcerējos, ka sarmītes mutere kurinājusi kamīnu, iebāzusi kamīnā galvu un tad šļākusi uz pagalēm degmaisījumu. rezultātā atskanējis varens būkšķis, skurstenis vairs lāga nevelk, bet sarmītes dēls vairs negrib nākt mājās, jo māte nedod naudu, staigā saģērbusies kā brīnumputns, bet vecmāmiņa vispār parādījusies durvīs ar seju melnu kā morim, smirdoša pēc deguma un matiem gaisā tā sakusušiem, ka ne ar mazgāšnu ne ķemēšanu nevar slīpi vairs dabūt.

kādu laiku nodarbojos ar dibena sasprindzināšanas vingrinājumiem un nu varu beidzot aizšaut gandrīz metru tālu.

valdības galvenais uzdevums ir nevis kādi tur labie darbi, bet izskatīties pēc gaišajiem spēkiem. to tik vien dara kā sēž televizorā un taisa tās gaišās un godīgās acis, runā ar ticību un cerību balsī. nē, nu dažreiz jau var arī kaut ko cilvēcīgu palaist, kādu purkšķi, jo zin kā - par daudz gaiši ar nav gaiši, vajag tuvāk tautai. nu tur visvaldis lācis playbojā par erekciju vai atvērumi ar āboltiņu ar interesantām sejas izteiksmēm - fire with fire. pāris dienas atpakaļ armīns tieši bija piedzēries, sēdēja sēdēja, pīpēja pie kamīna, nebija ne agresīvs neko, pat kaut kaut kāds aizdomīgi kluss un pēc tam tikpat klusi uzgāja augšā, un tad es piesēdos pie tā kamīna pīpēt un skatos, ka viņš tur klusībā sēdēdams iemetis kamīnā un nokurinājis playboju, tieši to ar visvaldi lāci, melna plauša vien palikusi, zin kā tie glancētie žurnāli neizjūk, bet paliek tur kā milzīgas pelnu švammes. tas playbojs tur uz kamīna malas bija, kādu nedēļu mētājās. bet tas nemaz nebija mūsu playbojs, ne mēs viņu pirkām nekā. kaut kāds pa kaimiņiem pieklīdis. mums tagad fāters katru dienu nes visādus ilustrētus žurnālus, kurus viņiem atkal iedod citi kaimiņi. visiem tās laimīgās sejas virsū. viena smaida skumji un gaiši, cita noslēpumaini, cita koķeti, bet visas faking laimīgas. veronika plotņikova, leonarda ķestere, ščerbatihs, pat vērgalniece linda un vēnu ārsts pēteris gerke stūrītī laimīgi smaida. kaut kāda laimīgo cilvēku nācija. tev ir dubultzods? neuztraucies! vingrini seju - smaidi!

ko lai paklausās. blondie jaunais disks kavējas politisku iemeslu dēļ, bet britnijas jaunais disks vēl nav noplūdis.

nekādi nevaru nomierināties jau vairāk kā nedēļu, tāpēc pirms mājās braukšanas speciāli ienācu internetsalonā izgāzt savu sašutumu par ievas brīnumainajām pārvērtībām, kurās divas absolūti nekadas tibas, tipa "tērpu mākslinieces" izmeta miskastē un apņirgāja kādas kordiriģentes mīļāko, absolūti oriģinālu tirkīzzilu kleitu, pēc tam vēl veselu kaudzi drēbju, kuras neatbilda viņu "standartam", pat viņas seģeni, kurā diriģente, mazs mīļš radoss murkšķis, bija diriģējusi savus tautastērpos saģērbtos koristus, saņemusi balvas, svinējusi jubilejas, un līdz ar to izmeta tajā miskastē visu viņas dzīvi ar priekiem un bēdām, un tad saģērba viņu kaut kados bezpersoniskos lielveikalu lupatos, kas gan nebija ne par platu ne par šauru, bet krāsās saskanēja pēc visiem sūda gostiem. it ka tas būtu galvenais. it kā cilvēks nebūtu pats sev vienīga mēraukla. tāda ņirgāšanās par cilvēku kā personību, nereāla. un ko diriģente? viņa protams turejās godam - lādzīga un laipna. pēc tam viņu palaida uz skatuves - sakrāsotu, iepēruši čolkā sarkanu loku, atdeva viņas vīram tipa uzlabotu. cerams viņa mājas pēc tam ilgi raudāja, tā būtu tikai dabiska reakcija, pēc tam izvilka no miskastes savu mīļo zilo kleitu, iekāra atpakaļ skapī, izmazgāja salakotos matus un atgriezusies pie sevis aizmiga sava vīriņa rokās. bet tas jaunās kleitas pēc tam atdeva kaimiņienēm.

gribu redzēt tikai to pieminekli, kur zaldāts tur meitenīti.

pīpēju lucky strike