turieties tur uz dancflora!

she was attracted to me, i was attracted to her.

galvā visu laiku skan communards dziesma so cold the night.

atbraucu savā vecajā jakā un labi ka tā, jo berlīnē ja ieraugot kādu sapucējušos tad uzreiz izraida no sabiedrības. bet berlīne ir tik kruta ar savu noplukušo pop trešu, emigrantiem, netīrajām ielām un piepīpētajiem veikaliņiem, ideāli. es te gribētu dzīvot.

ja nu te ir kādi pareizticīgie, priecīgus ziemsvētkus, brālīši. lai mums jēzuliņš dod iztikšanu, mūziciņu un stipru imūnsistēmu.

fātera mājiņa ir metrus divsimts no mūsējās un viens fātera logs ir tieši pretī vienam mūsu logam. starp šiem logiem ir aka, bet akai fāters uzcēlis jumtiņu, pat ne jumtiņu, veselu mājiņu, tomēr ne tik augstu, lai no viena loga nevarētu redzēt otru. tagad, kad uz akas jumtiņa uzsnigusi milzīga sniega cepure, gan vairs nevar redzet, pareizāk, nevarēja, jo šorīt skatamies, fāters izkasījis cepures galā kvadrātiņveida caurumu, tieši pretī mūsu logiem, nav notīrījis visu jumtiņu, bet tikai to caurumu pa vidu, un nu atkal var naktī skatīties vai mēs esam izslēguši gaismu vai vēl nē.

iegāju valterā un rapā, ieraudzīju ka pārizdevuši plātas stikla kupolu. pirmoreiz bija izdevuši plānu ar briesmīgu vāku, neviens nepirka, gadiem mētājās pa nocenoto grāmatu groziem. pats nopirku grāmatu tirdziņā par 25 santīmiem. tagad izdevuši divreiz biezāku un citu, nu tikai mazliet labāku vāku, tas pats silvijas brices tulkojums (kas labi!), bet cena jau pāri 12 latiem! veco aizdevu lasīt uz neatdošanu, toreiz likās, ka nekad vairs nelasīšu, jo tāda černuha, atvēru uz dullo, izlasīju pāris teikumu un cirtu vākus ciet, bet tagad kaut kā atkal sagribējās, bet nu 12 lati kaut kā ne uz doto situāciju. jāpagaida kamēr atkal nocenos vai.

ja kāds vecrīgas-centrālās stacijas rajonā atrod sudraba pareizticīgo krustiņu, dodiet ziņu. krustiņš tāds ar noapaļotiem stūriem, vienā pusē krucifikss, otrā - lūgšana baznīcslāvu valodā. tas man ļoti svarīgs, pirkts pečoru klosterī un nēsāts uz krūtīm ap 12 gadu. vienkārši man saplīsa saitīte, iesēju to melnā stingrā diegā, bet tas kaut stingrs bet slidens ir atraisījies un kaut kur izkritis skrienot pa darbiem.

paliku pa nakti pie drauga. nolika mani gulēt istabā ar kompi un es kad šie jau aizgāja gulēt nokačāju viņu kompī everly brothers. ne man fleša līdzi, nekā, tikvien kā tagad pirms miega noklausīties. bai bai love, bai bai hepines, helou emptines.

zooloģiskajā dārzā tīģerus baroja ar dzelteniem cālēniem. kopēja atnesa kasti ar cālīšiem, izbēra tos tīģera krātiņā uz grīdas, kur tie čiepstēdami skraidīja šurpu turpu, bet tīģeris starp tiem staigāja un pa vienam uzlaizīja. kad tīģeris bija pieēdies cālēnus viņš atkrita uz krātiņa grīdas un aizvēra acis. sprīža attālumā no viņa nāsīm stāvēja vēl pēdējais dzīvais cālēns. tīģera elpa tik stipri plūda no viņa nāsīm, ka cālēnam plīvoja spalviņas. cālēns stāvēja un trīcēja, vairs nečiepstēja un šūpojās tievajās kājiņās no vieniem sāniem uz otriem. šūpojās šūpojās, neizturēja mazā sirsniņa un viņš nokrita uz vieniem sāniem - plokš! - un beigts.

santa un ingmāriņš turēja peles. peles sargāja viņu māju. kad viņi nebija mājās un pie viņiem nāca bandīti, peles metās tiem no visām pusēm virsū un sagrauza sīkos gabaliņos.

svaigi piecēlies uzliku jauno warpaint albumu un dulla galva jau no paša rīta.

iespējams, ka par smieklīgo smejas tikai muļķi, tāpēc ļoti iespējams, ka tas smieklīgais par ko vispār kāds smejas nemaz nav smieklīgs. smieklīgs ir tikai tas, kas ir, bet par to labāk nesmieties, jo esošais ir tik īsts, ka pieprasa cieņu, un tas nekas, ka tas ir vissmieklīgākais un vienīgais par ko vispār jāsmejas. bet nu es tā pie sevis, par absolūti pozitīvām lietām iesmēju, tipa par stulbajiem skatītājiem. un kakāšanu uz sejas.

streips tikko televīzijā pārteicās ģeniāli vietā pateica ģenitāli. bet man tirdziņā blakus tirgojas viens vīrs ar smiltsērkšķiem un katrs otrais, kas tur sāk runāt, saka smilktsērkšķi, daži pat smilkšķērkšķi. lucky lisp!

daži pornstāri izskatās pēc potenciāliem rokstāriem.

pimpī arī ir gars.

ilgi meklēju un tad atradu to dziesmu un tur nemaz nav tik daudz par kanareiku, bet par batareiku. ansamblis zhuki - batareika. meitene tunelī dziedāja labāk par oriģinālu - u ljubvi u nashei sela batareika. - kad tāda nedaudz puiciska meitene dzied ka ti uzhe nje moj lapushok un ja nje tvoj andreika tas tādā atsaldētā tunelī skan tā, ka es vienkārši stāvu un raudu.

http://www.youtube.com/watch?v=dYvSCW9CRi4&feature=related

centrālās stacijas tunelī šodien smuki dziedāja zemfirai līdzīga meitene, tikai ar balinātiem matiem. ejot garām pagriezu pret viņu seju un pamāju ar galvu. viņa dziedot man atmāja atpakaļ un viņai bija tāds skatiens, ka pagājis pāris metrus tālāk sāku raudāt. vēl tālāk pieslējos pie sienas un noklausījos dziesmu līdz galam, nevarēju aiziet, cik labi viņa dziedāja. kaut ko par kanareiku - ōj ōjī ojī ōj kanareika! - tā bija piedziedājumā. ja ejiet garām, aizejiet paklausieties. bet iespējams, viņa tur tikai pa dienu, jo pāris vakarus atpakaļ, tā pavēlāk, tur spēlēja vecs akordeonists, kura priekšā dejoja maikā izmeties džeks un kauca brēca tādā nebalsī, ka asinis stinga dzīslās. to gan neeklausījos, bet metos skriešus prom, jo neviena cita bez mums trijiem tunelī nebija. kad biju ticis viņiem garām, džeks sāka brēkt īpaši briesmīgi. tik ļoti biju nobijies, ka sajaucu tuneļus, sāku riņķot un gandrīz uzskrēju tam sātana apsēstajam virsū vēlreiz. kad izkļuvu virszemē vēl kādu gabalu no tuneļa varēja dzirdēt kā no pazemes skan tie šaušalīgie kaucieni.

esmu ticis arī līdz vālodzītei un cielaviņai. tagad tikai daigu mazvērsīti blakus un varētu dziedāt.

cielaviņa http://www.youtube.com/watch?v=KBI-E-HPux0
es šad tad šito iedziedos. bieži ejot pāri pagalmam. man gan pretī neskrien cielaviņa bet faņa. ikrītus zemgale kā faņa pretī skrien.

ja es šito iedziedātu, uzsvērtu citādāk tos "cik neparasti viegli iet, pat nedomājot cik" un "mākoņkalna atbalsis". ne jau tā ka speciāli ļoti uzsvērtu, bet varbūt tas pats kaut kā sanāktu. foršs teksts. nedaudz nošļuris un viltīgām acīm polkovņiks dzied par to kā visapkārt zeme zied un neparasti viegli iet. gribētu.

īstais laiks klausīties šo http://www.youtube.com/watch?v=XTg6nU1OeaQ tur ir tāds akustiskais piedziedājumā. tik telpiski uztaisīts, ka tad kad skan tie zemie elektroniskie ģitāras iespēlējieni, tad tā kā nogramstās ingus pētersonam zem balss, kaut kur zemāk tīri fiziski. vēlams klausīties uz klusāko, jo blakusistabā guļ ģimenes locekļi. skaņa ļoti labi izplatās.

baznīcas dziesmas! kādreiz dziedāju liepājas luterāņu baznīcas korī pie jura rubeņa un tad reiz mēs dziedājām durbes baznīciņā. strods arī tajā korī dziedāja. es biju saaukstējies un bija auksts pavasaris. tad strods novilka un iedeva man savu sarkano džemperi, lai siltāk. es to džemperi uzvilku un stāvējām tad uz baznīcas balkona blakus pirmajos basos un kopā dziedājām - dievišķīga mīlestība, debess balva skaistākā, visās sirdīs ienākdama, dzīves ceļu pārmaina.

visus kurus interesee zentas ergles starp mums meitenem runajot (visas 3 gramatas vienos vakos) to no shodienas var iegadaties doma laukumaa ziemsvetku tirdzinjaa vienaa no budinjaam. par 6 ls.

ēdnīcā atvēru uz galda atstātu avīzi un izlasīju, ka mirusi bagātā kundze.

stungure bija viena no manām mīļākajām latviešu aktrisēm. viena no retajām, uz kuru var attiecināt novazāto vārdu harizmātiskā. viņā bija tas noslēpums, kura klātbūtnē, kaut vai caur ekrānu, varēju justies droši. nesaprotams spēks, it kā viņa zinātu atbildi uz kaut kādiem svarīgiem jautājumiem, kaut gan patiesībā nekādu jautājumu nav un atbilžu arī nav, vienkārši kaut kas ārpus visa veida lepnībām, kam blakus visu pasauli var pasūtīt ratā. tādu nevar iemācīties, sakarjerot, saintrigot, sasniegt saviem spēkiem, jo tas vienkārši iedzimts. viņa varēja kā morisejs teikt - theres the place in hell for me and my friends. frenijas un zūija māte iestudējumā par glāsu ģimeni staigāja biezā garā halātā, pīpēdama savas nebeidzamās kingsaiza cigaretes, un nevarēja saprast, kas pie velna notiek ar viņas aptrakušajiem bērniem.

jo vecāks kļūstu, jo mazāk bēdīgs par mirušajiem, jo, kad miris kāds kas palīdzēja šeit dzīvot, ir drošāk tuvoties beigām pašam. nav vairs žēl pamest šo vietu, jo lielākā daļa labo jau ir tur un doties uz turieni ir daudz pareizāk, nekā palikt šeit.

lai arī vilnīši ir ļoti skaistas sēnes, pūkainas un rozā, tās tomēr ir indīgas un pirms ēšanas ilgi, ilgi jāvāra.

spēlmaņu nakts, put a spēl on me.

vakar teļļukā viens latviešu kameransamblis dziedāja leonarda koena hallelujah, nu to pašu ko baklijs, k.d lang, rufus vainraits arī iedziedājuši, un vilka piedziedājuma alleluju tik žēlīgā baznīcēnu manierē un ar tik stulbām sejas izteiksmēm, ka sanāca smiekli un jautājums - diez, viņi vispār zin, ka tā dziesma patiesībā ir par seksu un īpaši iecienīta geju aprindās?

un vēl tikai viena piebilde par tām medībām. par seksa ainām ar keišu. kas tas par tādu stulbumu, ka pliku sievieti rāda gan augšā gan apakšā, bet vīrietis tik uzkrītoši veikli nolien nost un aizgriežas, ka nekā nevar redzēt. un to es saku ne jau tāpēc, ka man baigi interesētu keiša krāns, bet tāpēc, ka tik speciāla kaunīga krāna slēpšana izskatās.. es pat nezinu kā lai to pasaka.. nu pieņemsim pēc diagnozes. it kā baigi skarbā filma ar jobtvašmaķ un pohuj, bet kā krānu parādīt, tā kauns.

ok, ja keišs negribēja filmēt savu krānu, tas ir saprotams. arī tas, ka varbūt tas ir kāds īpašs kino tabu (par ko es šaubos, jo mākslā tas vienkārši nav tabu). bet nu tad izveido to kompozīciju bez tās samocītās miļimetrovkas!

noskatījāmies latviešu filmu medības. nu briesmas. vai tiešām šādas filmas saņem valsts finansējumu. tur pat nelīdzētu, ja no katras filmas sekundes pussekundi nogrieztu nost. veselu mūžību rāda vienkārši mašīnu. tad veselu mūžību kaut kur aizmugurē kāds rāpjas no tās ārā. tad veselu mūžību kamēr apiet tai mašīnai apkārt. nekustīga, kā bailēs sastingusi kamera, objektiem apkārt kaut kādi bezpersoniski laukumi. kad sāk runāt, starp vārdiem nepiepildīti klusumi. un tā ka ņi riba ņi mjasa. ja rāda kaut kādu vējā plīvojošu putnubiedēkli, tad rādi ātri vai tad ja ilgi tad vēl ilgāk, kamēr apziņa ieiet sajūtā. ja klusē tad piepildi klusumu ar spriedzi. praktiski nekādu tuvplānu, nekādu nianšu sejās un intonācijās. kamera nemīl aktieri, viņa vienkārši viņu neparāda. bet aktieris ir jāparāda, par viņu ir jātīksminās pat. par katru grumbiņu, rieviņu un bedrīti no visiem rakursiem, jo skatītājs skatās nevis kaut kādu filmu vispār, viņš grib redzēt aktierus, kas tajā spēlē. dzerstiņa epizode vispār. ja nemāk notēlot kārtīgu dzeršanu, nu tad piedzirdi un apkurini tos aktierus un filmē tad autentiski un ļauj taču runāt saviem vārdiem, kaut vai materiāls stundu garš. pēc tam 50 minūtes nogriezīsi nost, bet palikušās desmit būs labais. bet tā - saraksta tur kaut kādus neveiklus scenārija tekstus un kaut ko moka augšā. vairākas sekundes rāda kaut kādu māju. vai no tāluma rāda kā zagorskis sēž. seju nevar redzēt, sēdēšanas laikā nekādas nemainās, vienkārši sēž. rāda kā vilciens brauc garām. kamēr pabrauc, skatītājs jau paguvis aiziet tēju uzlikt. fak. ja vēl tā ainava būtu kā glezna un braucošais vilciens kā kustīgais gleznas elements, bet ne tak - vienkārši kaut kāda sūda cirsma un kaut kāds sūda vilciens. berut na rabotu ģeķei, kā teica anna sergejevna nastroiščikā.

es protams protams neesmu izglītots kino taisīšanas jomā un šie iespaidi ir tikai tādi pa gaisu sagramstīti, bet man nudien likās ka tajā filmā nekas nebija labi nekādā ziņā. ja nu vienīgi gunas zariņas bļaustīšanas un smiešanās policijas iecirknī, un tad arī mazliet, kā tāla atblāzma.

ak, jē. džūlija robertsa filmā meksikānis noplukušā meksikas hoteļa istabā skatās seriālu sievietes skatiens! tas ir vienīgais meksikāņu seriāls, kuru 90tajos skatījos ar patiesu aizrautību. tajā bija par kādu padzīvojušu sievieti, kurai atdzisušas attiecības ar vīru, sarežģītas attiecības ar bērniem un kura iemīlas jaunā žurnālistā. nekādu īpašo notikumu, tikai sievietes iekšējie pārdzīvojumi šajā pasaulē. un robertsa arī skatās šo seriālu, acīmredzot bez tulkojuma, bet viņa skatās ar mirdzošām acīm un saka, ka patiesām jūtām nav vajadzīga valoda. tā arī ir. bet seriāls bija tiešām labs, pat kaut kur almodovarisks. tipāži, aktieri, visas tās attiecības un emocijas, normāla humora izjūta un nekāda ierastā seriālu sviesta.

mans mīļākais tēls tur bija kāda plastiski visriņķī saremontējusies amandai līrai līdzīga būtne, kura bija galvenās varones draudzene un viņu visu laiku koļīja ar brīvdomībām, kamēr pati uzsāka romānu ar viņas dēlu. nebija grūti iedomāties, ka tēls sākotnēji iecerēts kā transseksuālis, bet sabiedriskā spiediena rezultātā tomēr palicis tradicionāli kā sieviete. bet tas nu tā, tīrā formalitāte, jo spilgtumam netraucēja.