ēdnīcā atvēru uz galda atstātu avīzi un izlasīju, ka mirusi bagātā kundze.

stungure bija viena no manām mīļākajām latviešu aktrisēm. viena no retajām, uz kuru var attiecināt novazāto vārdu harizmātiskā. viņā bija tas noslēpums, kura klātbūtnē, kaut vai caur ekrānu, varēju justies droši. nesaprotams spēks, it kā viņa zinātu atbildi uz kaut kādiem svarīgiem jautājumiem, kaut gan patiesībā nekādu jautājumu nav un atbilžu arī nav, vienkārši kaut kas ārpus visa veida lepnībām, kam blakus visu pasauli var pasūtīt ratā. tādu nevar iemācīties, sakarjerot, saintrigot, sasniegt saviem spēkiem, jo tas vienkārši iedzimts. viņa varēja kā morisejs teikt - theres the place in hell for me and my friends. frenijas un zūija māte iestudējumā par glāsu ģimeni staigāja biezā garā halātā, pīpēdama savas nebeidzamās kingsaiza cigaretes, un nevarēja saprast, kas pie velna notiek ar viņas aptrakušajiem bērniem.

jo vecāks kļūstu, jo mazāk bēdīgs par mirušajiem, jo, kad miris kāds kas palīdzēja šeit dzīvot, ir drošāk tuvoties beigām pašam. nav vairs žēl pamest šo vietu, jo lielākā daļa labo jau ir tur un doties uz turieni ir daudz pareizāk, nekā palikt šeit.