centrālās stacijas tunelī šodien smuki dziedāja zemfirai līdzīga meitene, tikai ar balinātiem matiem. ejot garām pagriezu pret viņu seju un pamāju ar galvu. viņa dziedot man atmāja atpakaļ un viņai bija tāds skatiens, ka pagājis pāris metrus tālāk sāku raudāt. vēl tālāk pieslējos pie sienas un noklausījos dziesmu līdz galam, nevarēju aiziet, cik labi viņa dziedāja. kaut ko par kanareiku - ōj ōjī ojī ōj kanareika! - tā bija piedziedājumā. ja ejiet garām, aizejiet paklausieties. bet iespējams, viņa tur tikai pa dienu, jo pāris vakarus atpakaļ, tā pavēlāk, tur spēlēja vecs akordeonists, kura priekšā dejoja maikā izmeties džeks un kauca brēca tādā nebalsī, ka asinis stinga dzīslās. to gan neeklausījos, bet metos skriešus prom, jo neviena cita bez mums trijiem tunelī nebija. kad biju ticis viņiem garām, džeks sāka brēkt īpaši briesmīgi. tik ļoti biju nobijies, ka sajaucu tuneļus, sāku riņķot un gandrīz uzskrēju tam sātana apsēstajam virsū vēlreiz. kad izkļuvu virszemē vēl kādu gabalu no tuneļa varēja dzirdēt kā no pazemes skan tie šaušalīgie kaucieni.