mani allažiņ fascinē, kad mūzikas kritiķi rakstot par kādu albūmu sāk uzskaitīt, cik inženieri ir to maniķīrējuši, kāds kurai dziesmai komponists, kādas līdzības ar citiem dziedātājiem, cik daudz autotūne un vēl visādas figņas, it kā tas kritiķis gribētu parādīt, cik daudz viņš zin. bet kam tas viss, ja klausītāju neinteresē ne tie inženieri, ne tas cik liels apkalpojošais personāls, ne līdzības, ne žanru nosaukumi, pat ne tas, vai tas dziedātājs patiesībā māk dziedāt, kāda šķirba, klausītāju interesē tikai rezultāts, kas ir viņa ausīs un vai šis rezultāts pilda savu funkciju vai nē. bet par to lielākoties neviens neraksta, tricina tik gaisu ar savu lielību, neapjēdzot, ka šī lielība pati jau sen ir kļuvusi par visautotūniskāko autotūni un prātīgāk būtu vienkārši paturēt muti.