vakar simts gramos dažādi cilvēki runāja par jokošanos, bet ko tur var pateikt. ko mēs vispār par to zinam. man, piemēram, bija tāds gadījums, ka vienā muzejā bija izstāde un tur bija mana vienīgā glezna ar sarkano lapsu. mani arī tur uzaicināja uz atklāšanu un tāpat kā visiem lika teikt kādus vārdus. nu un es tur izgāju zāles vidū, visi sastājās apkārt tai zālei gar sienu noslēgtā aplī un ņemas uz mani skatīties un gaida tos vārdus. sajūta baisi klaustrofobiska, kā linčošanā. pat ne galda, ne krēsla, ne krēsla atzveltnes pie kuras pieturēties. nu un tad es arī sāku izmisumā stāstīt. par to, ka bērnībā daudz zīmēju un tie albumi pazuduši, un ka gribas tos atpakaļ, bet nav iespējams, ka vienīgo, ko atceros - lapsu - mēģināju uzzīmēt no jauna, ka tā ir daļa no manis un manas būtības, ļoti svarīga daļa un tā, bet ko tie, kas apkārt sastājušies? tie smejas! pie katra mana teiciena. un jo vairāk viņi smejas, jo nopietnāk man paliek, tā ka gandrīz līdz asarām, kamēr es beigās gandrīz raudu no nopietnības, bet publikai no tā arvien jautrāk. nu un kur tur joki? tik vien kā secinājums, ka nekādi joki vispār nav jocīgi, bet cik svarīgi būt nopietnam.

varbūt, ka ir pat tā, ka ja kāds par manu nopietnību nesmejas, tad viņš nav īsti normāls, bet ja smejas par kādiem maniem jokiem, tad vispār nav vērā ņemams, jo vispār neko nesaprot.