pirms aizmigšanas domāju par kādu džekiņu trevisu kādā filmā, kuram bija prieciņš gultā te un te un kurš attiecīgi izdeva no sevis skaņas kā jau parasti tādās filmās, un vārdus arī kā parasti — fuck me un fuck you, oh you so good un fuck me harder — bet kad tuvojās finišam, viss sāka trīcēt, tā ka es at­ce­­rējos bībeles vārdus, ka dieva dēla atnākšana nebūs te un te, bet kā zibens atspīdēšana no vienas zemes malas līdz otrai, bet tad tas treviss viss trīcēdams sāka beigt un pa­celtā balsī kliegt tikai — oh, god! oh, shit! oh, god! oh, shit! — un es atkal atce­rē­jos citus bībeles vārdus, ka ne jau mieru dievs ir atnesis uz zemi, bet zobenu, un nodomāju, ka tad, kad sākas dieva brī­numi, tad tik sākas tie īstie sūdi, un cik labi tomēr tas "oh, god!" un "oh, shit!" viens otram piestāv un saderas.