vakar raku dārziņu. vēl jau sēt kaut ko par agru, bet rudenī biju samētājis pa to muterītes atvestos mēslus, tie pa ziemu sasūkušies zemē, bet pārpalikumi melnu salmu kunkuču veidā pa virsu mētājās, tos tad arī vajadzēja ierakt iekšā. un vispār uzrakt no jauna, saknes izlasīt ārā, uzirdināt, lai tā zeme paelpo. aizgāju pie ainas pēc lāpstas. tā jau tur sev arī sarakusi visu ko. redzēju, jo lāpstu viņa bija atstutējusi pie savām dobēm. paņēmu, atnesu un uzraku ar to savu lielo dobi līdz pusei, nav jau nemaz tik viegli, kāts jau sāka čīkstēt. visas tās priežu un mežonīgo aveņu saknes, kas jācērt pušu un ar rokām ar spēku jārauj no zemes ārā, nav nieka lieta kā viņas tur no blakusmežiņa katru pavasari atstīgo. nosvīdu slapjš, visa maika un džemperis slapjš. aiznesu lāpstu atpakaļ ainai. rakdamam izrakās no zemes arī četri pērnie burkāniņi, mazi tādi čibulīši, fleša lielumā. atnesu mājās. bija tieši beigusies pārtika, tad nu ēdām tos, es apēdu 3, armīns 1. bet ar to jau nepietiek. noskatījāmies ugunsgrēku, bet tā kā ēst atkal sagribējās, tā kā ko. armīns saka, mums vēl makā 28 santīmi, sanāk lētā maximas baltmaize. maxima līdz desmitiem vaļā, sēdos uz riteņa un braucu. aizbraucu, nopirku pa 20 santīmiem kukuli, 8 vēl palika pāri. nobraucos atkal slapjš. domāju jāiet dušā šitādam dubultsasvīdušam un ērces arī jau staigā, bet pa tv tieši sīesai gāja tāda interesanta sērija par ekstrasensiem un narkotiskajiem gliemežiem. noskatījos to, bet tad uzreiz sākās filma ar anistoni un vienu džeku, kas viņu tur lenca. tas džeks tāds tipa vientiesis un tā kā man vientieši liekas visforšākie, tad skatījos atkal filmu un gaidīju, kad beidzot būs kārtējā bezgalīgā reklāmas pauze, lai varu taču beidzot ieiet tai dušā. gandrīz aizmigu pie tās filmas, bet to reklāmu tomēr sagaidīju. iegāju ātri dušā, cerams armīnu neiztraucēju, jo viņš jau bija aizgājis gulēt, bet mums dušu telpa blakus guļamistabai. iznācu ārā tieši uz reklāmas beigām un izdarīju kļūdu, bet nevar jau vienmēr visu paredzēt. piegāju pie ledusskapja un uzpūtu sev uz skausta kenzo jungle. sen nebija pūsts, gadu gadi jau, un es iedomājos, ka gribas atkal kādu nelielu ceļojumu laikā. bet iznāca kļūda, kļūda, kļūda. kaut kā man tas džunglis vairs neiestanovīja. labi, sākumā, kad pirmā stiprā smaka, tad vēl ir gaidīšanas režīms. to pārlaidu skatīdams filmas beigas, kuras atkal nogulēju, jo kad atvēru acis, uz ekrāna jau kaut kas gruva un kaut ko bombardēja, nekāda vairs anistone un vientiesis. gāju gulēt uz guļamistabu pa īstam un tad to nakti arī nocīnījos ar to džungli. šausmas, man vairs nepatīk tā smarža. kaut kāda piezemēta, tā kā rūgtas zemes smarža, kaut kāds proletāriešu variants. visu nakti stāvēja degunā, bet ausīs nezkāpēc vēl britnijas big fat bass rindiņa uz riņķi vien - i can be the trouble, baby, you can be the base. gulēju sapņoju un domāju - what a fuck tā smarža, what a fuck mana nemīļākā britnijas dziesma. un tā tā smarža vēl tagad mani pārņēmusi, tāpēc jau es te visu šito arī uzrakstīju, lai jūs zinātu, ja nu kas, kas ir kas.