÷

13.5.14 10:39 - bullshit is bullshit

Ir taču tādi cilvēki:
"Hahaha, Dieva nav, ticīgie ir lohi!!!"
5 mins later
"Dieeevs svēēētīīī Lāāāātvijūūū!"

Kas jums nepatīk Dievā? Visas tās pašas īpašības pieder (tiek piedēvētas [neeksistējošajai]) "varai". Kas jums nepatīk [klasiskajā power-hungry] Baznīcā? Visas tās pašas īpašības pieder (tiek piedēvētas [neeksistējošajai]) "valstij".


Pārejot uz jauno Svētās Eiropas Impēriju gan par "valstīm" droši vien varēsim mazliet piemirst - turpmāk, kā rādās, primāra būs "supervalsts", kaut kāds megadievs - pat vēl līdzīgāks tam tālajam imperiālisma Kungam, kura labestība noslēpumaini atmirdz altāra zelta rotājumos un ganu viņpasaulīgajos balss toņos.
Ir vēl arī nākamais līmenis - ir cilvēki, kas savā nepārdomātajā (bieži - "ateistiskajā") pasaules skatījumā tik ļoti izslāpuši pēc "Dieva", ka alkst pasaules valdības - vot tad jau nu točna mēs būtu absolūti brīvi no jebkādām individuālām īpatnībām! Verdzība ir brīvība! Dievs zina labāk, kā no šīs bedres izrauties! Balsojam par eirokomisāriem! Jo brīvība ir pārāk bīstams labklājības nosacījums.

• Saki

9.5.14 09:30 - Par bulšitu

Šī būtu pilnīgi cita pasaule, ja valsts nosaukuma vai vārda "valsts" vietā tiktu saukti tikai konkrēti cilvēki. "Par mums rūpējas" nevis "valsts", bet gan konkrēti sētnieki, konkrēti būvnieki, konkrēti ārsti, konkrēti skolotāji; nevis Krievija uzbrūk Ukrainai, bet gan konkrēti džeki ar konkrētiem vārdiem un uzvārdiem slepkavo un biedē citus konkrētus džekus, jo viņus tik dziļi aizkustinājis Vladimira Putina un viņa draugu koŗa pantiņš un piespiedu verdzības/parāda zīme "rublis". Mums jāmīl nevis "valsts", bet gan konkrētie politiķi, kuri apgalvo, ka šo "valsti" pārstāv - kaut arī neviens šo brīnumaino zvēru "valsts" nekad nav redzējis. Valsts nepastāv - tā ir jebkuram dievam līdzīga fikcija, kuru izgudrojuši tās priesteri. Lietojot vārdu "valsts" kā kaut ko pastāvošu apzīmējošu, ļaudis ir ne mazāk aizspriedumaini, kā paužot ticību "Dievam","grēkam", "ellei", "paradīzei", "Jēzum", "svētītajam ūdenim" etc.
Valsts ir ideja, kuras vārdā aptīrīt tos, kuri nesaprot, ka tā ir tikai fikcija, tikai noziedznieku atruna, milzīgs lohotrons, kurš spēj darboties tikai tāpēc, ka nevienam nepietiek dūšas pateikt, ka "karalis ir pliks" jeb - "valsts nav", "valsts neeksistē", "valsts ir fikcija, kura nodara reālu kaitējumu miljardiem cilvēku".
Nākamreiz, kad teiksi "valsts", aizvieto - vismaz pacenties - ar kaut ko eksistējošu, konkrētu, īstu! Lieto uzvārdus, adreses, konkrētus dokumentus, konkrētus propagandas saukļus, nepieņemot, ka eksistē tāda "valsts", kurai ir kaut kādas īpašības, ieskaitot gribu, vilšanos, cerību, bailes utt. Valsts neeksistē. Gluži kā gadījumā ar Dievu - ja es publiski nokliegšos, ka Dieva nav, nekāds zibens mani nesaspers, pat ja lūgšu to kā pierādījuma daļu (reāli pārbaudīta vērtība) - sapsihosies tikai priesteri, kuru nauda un vara ir uz spēles (nu, un naivi, apmāti ticīgie, kuri visuresošajam, neredzamajam spēkam katrā situācijā grib pierādīt savu lojalitāti - ka tikai Ziemassvētkos neatnes žagarus!). Tieši tāpat ar valsti - kaitējumu man centīsies nodarīt priesteru birokrātija.
Valstij pašai ir pilnīgi vienalga, ko es daru, jo valsts nav - tā man nekad neuzbruks, nenāks naktī pie durvīm spokoties un nesūtīs neķītras īsziņas - valstij nav roku, kāju, ķermeņa, smadzeņu, draugu, atmiņu, muguras sāpju, ģimenes. Valsts neeksistē. "Valsts" ir konkrētu cilvēku izdomāts un uzturēts "dievs" - kategorija, kura ir tukša pati par sevi, jo balstās realitātei nepiemītošu īpašību apelācijās. Neviens nevienam nevar atdot savu personīgo lemtspēju (protams, ja runājam par racionāliem cilvēkiem, nevis terorismu, "valsts" sargu centrālo instrumentu) - un ar to viss ir pateikts: "vara"/"valsts" ir ļauns un pretīgs princips, kuru attaisno melīgie, realitātei nepiemērojamie "visi visiem" viltus argumenti, kuri kalpo tikai dažiem atsevišķiem indivīdiem. Bet katrs, kurš tic "valstij", ir ne vien apmuļķots, bet sistemātiski un bezkaunīgi pazemots - visbiežāk līdz pakāpei, kurā cilvēks vairs nespēj pārvarēt savu pazemojumu un pacelties pāri meliem, kurus sauc par "valsti". Cik dziļi ir iespējams sakropļot un paverdzināt tevi?

• 2
• Saki

25.3.14 16:00 - nexȶus

Katra būtne ir sava pasaule. Visa dzīvība ir "vīrišķais" spēks, kas ierodas savāķīt nīkstošo akmens un starpzvaigžņu šķīdoņa lēdiju. Nav vajadzības pakļaut - ja viens otru spēj cienīt. Ja pasīvais nesirgst ar alkām valdīt pār aktīvo. Tur arī evolūcija un tur arī cilvēces izaicinājums - atrast savu identitāti, savu aktīvo spēku un nejaukt to ar pasīvo, nepiesavināties to, kas nav savs - pārkāpt visam, kas nedzīvs, un iemiesot sevi, savu izcilo, aktīvo spēku, pārējo tikai apgādājot. Cilvēks spēj domāt. Cilvēks spēj apmīļot pasauli tā, lai pašam prieks. Pasaulei sārtāki vaigi, un pats - sevī drošāks. Ne apspiedējs, ne tirāns, bet partneris, devējs un ņēmējs, māceklis un skolotājs - bez lūgšanas, bez pazemošanās, bez vardarbības. Un savienībā rodas jauna dzīvība, jauns aktīvs spēks, kas iemieso vecāku tālākās tvēruma robežas jaunā un patstāvīgā pamatā. Tas jāciena, jāuzklausa, tam jāatbild. Jānodod stafetes kociņš tā, lai neuzprasītos ar to pa seju. Tā visas būtnes top pasaule sevī - planētas, saules, galaktikas... Bezgalīga bagātība kopš neatminamiem laikiem.
Bet ir kāds lūzuma punkts. Kāds bastards, kāds nelaimīgs, pamests bērns, kāds pasaules ienaidnieks - pasaule pret pasauli, melnais caurums. Varbūt šis konflikts vienmēr ir klātesošs, varbūt tas nav radies vēlāk, varbūt tas ir mūžīgs, varbūt tas ir nepieciešams. Varbūt šī melnā matērija ir tas, kas tur pasauli kopā, varbūt dievišķa kļūda visfundamentālākajos pasaules aprēķinos ir pārvērtusi nekustīgi perfektu kārtību šausmīgā cīņā ar rāpšanos citiem uz galvas milzīgā ciešanu kalnā, un miegainā radītāja spalva, neuzmanīgai rokai paslīdot sapnī, kā spilvena vīli atrāvusi elli, novelkot melnu svītru un atraisot brīvu telpu iztēlei un visam, ko tā varētu gribēt, iekārot, iegūt. Varbūt šis neapturamais tintes traips ir pats radītājs, kurš pārstājis cienīt papīru, uz kura raksta. Varbūt pati rašanās ir no necieņas pret sevi. Varbūt neesamība, pagurusi no sevis, izspļāva esamību. Un esamība, kaila un salstoša, izvēma kādu, ko apskaut. Un dzīvība, bezjēdzīga, deva sev ziņnesi zvaigznēm, cilvēku, saucēju tumsā: "Es esmu dzīvība! Es esmu šeit un es redzu! Es redzu sevi, zvaigznes! Es esmu, es redzu, es saucu!" Un zvaigznes - varbūt tās atsaucas, varbūt tās klusē mums pretī, ko domā: pilnīgu vienaldzību. Un cilvēks, ietriecies pats savā astē, atgriežas, mūžības satriekts, laika un telpas saplēsts, redzējis visu un visā - vispār neko: tikai sevi, un zvaigznes, un zemi zem kājām. Loks noslēdzies. Un nav vairs ko zaudēt. Cilvēks - pasaule sevī - vēršas pret eksistenci. Nometis radības kroni, pie galvas - šī kosmosa - pielicis radības stobru un lēnām, tik lēni kā pasaule rodas, spiež mēlīti, cik ātri spēdams, bet lēni, tik lēni kā viss, kas ir bijis, var paslīdēt garām acīm, lodei slīdot no vienas nebūtības uz otru, caururbjot laiku un telpu, šī radītāja galvu, ar atbildi, kuras jautājums ir šis šāviens. "Dzīvība," atbild eksistence. "Nāve," pārtrumpo dzīvība.

• Saki

2.3.14 14:48 - spieģelis

Luters teica: grēko kreftīgi, lai reāli ir ko piedot!
Es saku: dusmojies pamatīgi, jo dusmoties ir atklāt sevi!
Nepietiek nogalināt "Dievu". Tā pati pasaule jāņem uz saviem pleciem.
Bet, ja tev nav plecu, tad ko, pie velna, tu vispār kādreiz ceri paņemt?

• Saki

2.3.14 14:15 - Paškontekstuālais Vis'ums

Caur to, cik atbilstošas dziesmas liek pleijera šafls, gandrīz varētu pat noticēt kkādam "liktenim" un tml. lietiņām. Bet no reālās puses - saprast realitāti ir saprast, ka viss ir atbilstošs. "Dievs" ir tikai pašam amputētie orgāni. Phantom pain, if you will.

• Saki

26.2.14 14:23 - Mazais cepiens par lielo lietu - vai otrādāk

Es neteiktu, ka sekss ir grēks. Drīzāk - grēks ir sekss. Bet nepieciešamība "grēkot", lai attaisnotu savu eksistenci, ir vājums jeb doma no ārpuses - no perspektīvas, kura nekad nevar būt kvalitatīvāka par savējo, jo ir tai pakārtota. Mentāla verdzība, if you will.
Es neesmu šovinists. Gluži pretēji - esmu par maksimālu brīvību. T.i., manuprāt, viss tas duālisms jāpārvar. Ja pasaule nav viennozīmīga, ja kvalitatīvākā cilvēka spriestspējas prizma, kura labāk par visu zina, ka "a=a", kura atpazīst identitātes likumu, tiek upurēta kādai primitīvai, gluži reālistiski cilvēka necienīgai zema līmeņa cīņai pašam pret sevi (mēģinājumā upurēties svešajam, kurš cenšas tev pārdot tevi (kas, pats par sevi skaidrs, ir krāpniecība)) cerībā iedzīvoties uz cita rēķina - kurš patiesībā ir tevis parazīts, tad dzīvot nav vairāk vērts kā mirt. Un es atsakos padoties secinājumam, ka viss šis, ko es redzu un jūtu, ir bezvērtīgs - tikai tādēļ, lai gūtu fiktīvu "savas vērtības apliecinājumu" no kāda svešinieka, kurš vienkārši nav spējīgs cienīt realitāti un dzīvību. Man nevajag ne Dieva, ne Sātana izdotu pasi. Es jau eksistēju. Es jau dzīvoju. Un atzīt grēku jeb tirgošanos ar "augstākiem spēkiem" ārpus sevis es gluži vienkārši vairs nespēju.
Tas tā - par to dzimumu lietu. Jo vairāk cilvēki centīsies atrast jēgu tajā, jo mazāk jēgas viņi atradīs realitātē. Bet tā jau tāda universāla verga mentalitāte. Vēl kādu laiku šis kultūras evolūcijas slieksnis jāpārkāpj - mēs jau esam tikai šūnas, un plašajos realitātes mērogos mūsu uztverē viss notiek baaaaigi slow-motion. Arī pacietībai, ko prasa tāda mēroga pašcieņa (cieņa pret visumu), ir sava cena. Kad es biju mazs, man garšoja cukurs.


P. S.
Atvainojos, ja teksts ir kļūdains un neskaidrs. Tas nav rakstīts vērtēšanai. Pat ne konfliktam. Tās ir tikai katalizācijas piezīmes starp ķīmiskās reakcijas sākumu un galu - un tādam vidum praktiski nav nozīmes stabilo elementu dzīvē.

• Saki