Iksirugumta ([info]po) rakstīja,
@ 2014-07-05 08:53:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Garastāvoklis:ordo ab chao
Entry tags:bailes, patiesība, piramīda, psihopātija, reliģija, saprāts, tikumība, valsts, vara

Bailes vs. saprāts
Valstticību uztur bailes.
Saprāts "varu" neatpazīst.

P. S.
Bailes nespriež, tās attaisno. Tās nav racionālas - tās "racionalizē".
"Vara" ir aplams, reliģisks pieņēmums. Ikviens arguments par labu "varas" eksistencei realitātē sākas un beidzas ar ticību "varai". "Varas" eksistenci vai nepieciešamību - vai pat iespējamību - nav iespējams izsecināt no realitātes. To var tikai un vienīgi uzspiest ar bailēm un kļūdainiem "spriedumiem" - ar vardarbību un meliem.
Tā kā ticība "varai" jeb tam, ka kāds drīkst uzbrukt citiem - un ka to drīkst tikai noteiktas reliģijas pārstāvji - ir izdevīga sliktākajiem, nekrietnākajiem, nežēlīgākajiem cilvēkiem, tad šie nelieši pieņem šo ticību (valstticību) un nopūlas uzspiest to citiem, balstoties tās stūrakmenī: bailēs.
Valstticība ir nepiedodams noziegums pret saprātu un, iznākumā, pret cilvēkiem un pasauli kopumā, jo neatzīst patiesību un realitāti, aizvietojot to ar pārcilvēcisku "valsti", kura mirstīgajos iemājo caur svēto "varas" garu, bet šis gars ir vienīgais "valsts" ("varas" režīma) patiesības avots. Šī riņķveida domāšana pieļauj atsauces uz realitāti tikai tādā mērā, kādā tās stiprina attiecīgo reliģiju. Kā katra krāpšana, valstticība izmanto patiesības elementus, lai apstiprinātu melus: valstticība neļauj domāt saprātīgi, atbilstoši īstenībai, tā ļauj vienīgi racionalizēt. Tā sākas ar pieņēmumu, ka "valsts" pastāv un iemājo cilvēkos caur "varu" - un šī murgainā pārliecība ir visu tālāko attaisnojumu pamats.
Cilvēki, kuri realitātē darbojas ar mērķi stiprināt "valsti", labu citiem var paveikt tikai un vienīgi nejauši, jo labais nav valstticīgo mērķis; to mērķis ir atkarīgs no pozīcijas draudzē: tie, kuri šo reliģiju izmanto alkatības apmierināšanai, izplata bailes no "valsts" soda un pārdod grēkatlaides "nodokļu" formā, bet tie, kuri neapzinās šīs savas ticības būtību, cenšas izplatīt "labo vēsti" par mūžīgi gaidāmo glābšanu, ko kādu dienu nesīšot "valsts". Uz šī ticības pamata viņi aplaupa, iebiedē un maldina citus, lai īstenotu rituālos "valsts" brīnumdarbus, kuriem jāapstiprina neizbēgamā "valsts" uzvara pār visu ļaunumu kādā nesasniedzamā nākotnē, bet šie noziegumi pret līdzcilvēkiem tiek attaisnoti ar pašu ticību, kuras svētība katru ļaundari pasargā no atbildības par noziegumu - ja vien noziegums izdarīts saskaņā ar Svētajiem Rakstiem ("valsts" "likumiem"). Tāds ir valstticībnieka mērķis - par katru cenu nest pasaulē vēsti par "valsts" neapšaubāmo visvarenību - "labie darbi" ir tikai līdzeklis, ar ko pārliecināt pagānus par Visaugstākā labsirdību, un šī māņticība kalpo par pietiekamu attaisnojumu jebkuram noziegumam, kuru savam labumam "valsts" vārdā izdara augstākie šīs ticības uzturētāji.
Tā kā katrs valstticīgo darbs sākas un beidzas ar meliem, zagšanu un vardarbību, neviens no tiem nevar nākt par labu nevienam citam, kā vien pašiem noziedzniekiem. Valstticība vieniem ir apzināta krāpšana, otriem - iespēja pasmelties no "varas" nemirstības strūklakas, trešajiem - pašmērķīga bēgšana no realitātes un patvērums no patiesības. Tā ir noziedzīga pret patiesību un cilvēka labumu katrā no šiem līmeņiem, un to attaisno tikai tā pati - no ticības uz ticību, no bailēm uz bailēm, no ārprāta uz ārprātu.

P. P. S.

Psihopāti veido valstticību caur iebiedēšanu un meliem.
Muļķi uzspiež un uztur valstticību caur vardarbību un zagšanu.
Gļēvuļi pieņem valstticību un tās izdarītos noziegumus aiz bailēm.

Alternatīva - dzīve saskaņā ar saprātu, kura vadās no īstenības un iet uz īstenību caur īstenību. Saprāts atklāj realitāti, drosme ļauj tai pieskaņoties, tā veidojas tikumība, kas rada cieņu, no kuras izriet mīlestība, kas veido saticību. Psihopātiem tas šķiet nepieņemami, līdz ar ko viņi pastāvīgi maldina citus. Pašreiz viņu sekmīgākais veikums un lielākā un ļaunākā reliģija pasaules vēsturē ir valstticība. Tā arī ir galvenais cēlonis visam ļaunajam cilvēcē un, secīgi, pasaulē. Saprāta dēļ atsakoties no šīs māņticības, paveras neierobežots potenciāls visam labajam.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

Re: definīcijas
[info]po
2014-07-05 20:16 (saite)
Tas, vai tici "Dievam" nemainās no tā, vai tici labam vai ļaunam dievam.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

Re: definīcijas
[info]barvins
2014-07-05 21:20 (saite)
Nu jā, protams.
Bet ja salīdzinām valsti ar reliģiju - teiksim, ir katoļi, kas tic dievam, un viņiem ir baznīcas organizācija ar pāvestu, kardināliem, bīskapiem, mācītājiem, un fiziska infrastruktūra, ķipa, baznīcas dažādās vietās. Nav obligāti jātic dievam, lai ticētu baznīcas organizācijas eksistencei, jo baznīcas un mācītājus, atšķirībā no dieva, var savām acīm apskatīt. Nav arī obligāti jātic dievam, lai izmantotu baznīcas infrastruktūru savām vajadzībām, I mean, neticīgie mēdz izmantot baznīcas kā vietu, kur svinēt kāzās, rīkot koncertus, vai vienkārši kā tūrisma apskates objektus, un mācītājus var izmantot apmēram tāpat kā jebkuru citu "celebrity" - var izklaidēties skatoties, kā viņi jocīgi izturas un izrunājas.
Ja tagad mēģinātu valsti salīdzināt ar organizētu reliģijai, tad sanāktu, ka pāvesti un kardināli būtu prezidenti, ministri un deputāti. Mācītāji būtu VID ierēdņi, infrastruktūra būtu, teiksim, ceļi, bibliotēkas, skolas, utt. Tobiš valstij kā organizācijai ir grūti neticēt, jo to var pats savām acīm apskatīt. Man nav ne jausmas, kas valstij varētu būt dieva vietā. Moš kaut kāds Ļeņins, nez. Bet, lai kas tas arī būtu, tas netraucē valstsneticīgajiem izmantot valsts organizāciju un infrastruktūru savām vajadzībām. I mean, valsts jau būtībā nepieprasa, lai tu kaut kam obligāti ticētu, lai būtu šīs organizācijas sastāvdaļa - tā tikai prasa ievērot kaut kādus noteikumus, un nemēģināt aktīvi darboties citu valstu interesēs:
http://www.pmlp.gov.lv/lv/sakums/pakalpojumi/pilsoniba/naturalizacija/

Tobiš, kad tu runā par ticību valstij, es to saprotu (līdzībā ar reliģiju) kā ticību baznīcas eksistencei, nevis kā ticību dieva eksistencei. Jo es īsti nevaru iebraukt, kas tad tai valstij ir dieva vietā, tāpēc saprotu valsti kā organizāciju, nevis kā mistisku ideju. Ja atgriežamies atpakaļ pie taviem vārdiem, ka valsts neeksistē, un pieņemam, ka tu to domāji apmēram tādā izpratnē, kā "dievs neeksistē", tad, dooh, nu ja, protams. I mean, ticība kaut kādai mistiskai idejai nav obligāts valsts pastāvēšanas pamatnoteikums (izņemot teokrātijas, ķipa dullo musulmaņu kalifātus, kur valts un baznīca nav nodalīta atsevišķi, un karalis vienlaikus ir arī reliģiskais līderis).

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?