divas brīvības
Iekšējā un ārējā kontrole (jeb ārējā un iekšējā brīvība) ir apgriezti proporcionāli lielumi.
Valdi sevi - vai valdīs tevi!
Līdzīgi ar ārējo pasauli - "varu" var iegūt tikai uz citu brīvības rēķina ("vara" ir citam atņemta brīvība).
Brīvi var būt tikai tādi cilvēki, kuri valda katrs pār sevi. Tā arī ir augstākā iespējamā kārtība. Dabiskā kārtība. Kārtība.
Cilvēki, šķiet, cer pamest visu atbildību un vadību pār sevi, skriet pa "valdnieku" noliktajām "kārtības" (iznīcības) sliedēm un kaut kādā veidā šajā verdzības stāvoklī gūt piepildījumu. Pērk visas idiotiskās rotaļlietas, kas "nepieciešamas", lai sasniegtu tādu stulbuma un konformisma pakāpi, ka individualitāte un brīvība aizmirstos pilnībā, tās vietā liekot tik pat debilu vai, sliktākā gadījumā, galēji ļaunu (varaskāru) cilvēku atzinību - vienalga, vai tā nāktu nozīmīšu, komplimentu, statusu vai kādā citā fiktīvā veidā.
Kā izskatās no pārrunām tepat cibā, daži uzskata, ka brīvība ir pretējais tikumībai (neņemiet ļaunā, bet šis vārds - labāku latviešu valodā neatrodu -, manuprāt, pelnījis atdzimšanu), no kuras tā ir faktiski un negrozāmi atkarīga. Tikai cilvēks, kurš dzīvo saskaņā ar patiesību (tikumīgs cilvēks), var būt brīvs, tāds, kurš nemeklē līdzcilvēku žēlastību, fiktīvi atdodot citiem tiesības dzīvot viņa vietā, izmantot viņa laiku, viņa ķermeni, viņa domu procesus, viņa pacietību, lai celtu to, ko iekārojuši attiecīgie krāpnieki.
Brīvība ir reizē gan personīga dzīvošanas māksla, gan sabiedriski organiskākais un veselīgākais stāvoklis. Verdzība, savukārt, ir sakropļota, nevadīta psihe, kura dabiski saistās ar nevarību, slimīgumu un kaitniecību sabiedriskajā dzīvē (šī posta pamats un balsts ir "varas" reliģija un to apkalpojošais aparāts, kā arī, protams, konkrētie psihopāti, kuri šādu "kārtību no haosa" cenšas uzcelt, sakropļojot indivīdus un iemānot viņus fiktīvajā totalitārisma "drošībā").
"Tikumība" jeb brīvība daudzu prātos ir jēgu zaudējis termins, līdz ar ko cilvēki ļauj sev sairt kolektīvos spaidos un individuālā haosā - "valsts" imaginārajā paspārnē. Daudzi labprātāk atbalsta zagšanu, cilvēku laupīšanu, spundēšanu, pazemošanu, spīdzināšanu - varmāku "likumus" jeb pavēles, nesaprotot neko no tā, kā darbojas viņi paši un pasaule ap viņiem. Tie, kas baidās no brīvības, no paškontroles, no tikumības un rakstura, murgo bezprāta šausmas par dzīvi bez verdzības un cīnās par to, lai gan viņiem, gan viņu līdzcilvēkiem tiktu uzspiesta aizvien smagāka vardarbība ("likumdošana" un "likumu" vardarbīga ieviešana), jo šī infantilā pozīcija, kā pazīstams no laika, kad valdošais "varas" aparāts bija baznīca, noņem visu personīgo atbildību un piešķir ticību neiespējamai, ar realitāti nesaistītai Zelta Nākotnei, ko nesīs tie, kuru galvenais uzdevums ir iznīcināt cilvēku līdz mašīnas, darba lopa līmenim.
Ticībā "valstij" un "varai" nav nekā cēla, nekā laba, nekā skaista, nekā tikumīga - jo "valsts" pamatideja ir citu apspiešana savas nevarības attaisnošanai, visu pakļaušana sliktāko un vājāko iegribām, personīgās noteikšanās un brīvības izskaušana. Bet tāda ir brīvības no brīvības cena. Valdi sevi - vai valdīs tevi! Bet tie, kuri vēl nespēj uztvert tik vienkāršu patiesību, tādu patiesību, no kuras atkarīgs gan katra individuālais, gan visas planētas liktenis, un kuri velta veselus mūžus pasaules iznīcināšanai caur "varas" jeb dabas iznīcināšanas ideju, ir uzskatāmi par bērniem, kuri vēl nav iemācījušies pat mācīties - par zīdaiņiem. Un tādiem nav nekādas teikšanas, to balss ir tukša skaņa, kas neatbild ne uz ko. Tieši tāpēc tādi piedalās "vēlēšanās" - un to pašu arī saņem atpakaļ.