es skrienu un domāju, ka skrienu...
liela:)

(Reply to this) (Thread)

Tātad atšķirība parādās tajā, cik muskuļu grupas ir iesaistītas procesā?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vai tas process ar domāšanu vai nē ;)

nu tāpat kā tie divi biezie tualetē filosōfē vai tas ir intelektuāls vai fizisks darbs

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ja nedomā, tad mīl?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mīlestība parasti (es nesaku vienmēr) tiek nesaistīta vai pat pretnostatīta domāšanai ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, jā, tur jau tas milzums iekāres formu, kuras, kā likums, arī tiek par mīlestību dēvētas.

(Reply to this) (Parent)

Ja ir 2 varianti, tad diez vai ir daudz tādu abu dzimumu pazinēju, kuri uzticami varētu atbildēt uz šo jautājumu :) Kaut gan šo jautājumu var reducēt līdz kaut kādiem "klasiskiem" priekšstatiem par dzimuma lomām, tas nenozīmē, ka šie priekšstati der katrā konkrētā gadījumā.
Ja ir 2x2 varianti, tad imho tas nav atdalāms (romantiskais priekšstats) vai ir atkarīgs atkarīgs no spējas pārliecināt sevi (ciniskais priekšstats).

(Reply to this) (Thread)

es izdalīju abus dzimumus cerībā, ka atradīsies kāds eksperts vismaz vienā no pozīcijām :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nez, ņemot vērā to, ka eksperts ir cilvēks, kurš zina arvien vairāk par arvien šaurāku jomu (līdz eventuāli zina visu par neko :D), diez vai personu, kas kaut ko riskē apgalvot par 50% kopas, tb, cilvēku, var saukt par ekspertu :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:) jap.

Un tā es palikšu neziņas tumsā...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

... varbūt, taču ir interesanti, kādēļ šāds jautājums ir radies.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tad jātaisa dziļi psihodramatisks cibpalags :>

(Reply to this) (Parent)

manupraat, tu vai nu domaa, vai esi iemiileejies.

(Reply to this) (Thread)

Tātad starpstadiju nav? Kā zibens no skaidrām debesīm atnāk apziņa "mīlu". Tā?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu jautāji par `iemīlējies`, ne `mīlu` :) Par to arī mana atbilde.

`Mīlu` katram atnāk citādi, vienam ilgi un lēni, sēžot varbūt gadiem blakus, citam no debesīm bladāc.

(Reply to this) (Parent)

starpstadijas nav, bet ja parok dziļāk, noteikti ir iespējamas bailes iemīlēties vai nevēlēšanās atzīt, ka esi iemīlējies, vai tieši pretējais - ļoti liela vēlme būt iemīlejušamies, tad nu šajos posmos arī pieder domāšana un formulējums `domāju, ka esmu iemīlējies`.

(Reply to this) (Parent)

Vīriešiem atšķirības nav un vispār šāds uzstādījumu sadalījums nav iedomājams - vai nu ir iemīlējies, vai nu nav, nekādu tur "domāju":))

(Reply to this) (Thread)

Vienkārši un skaidri :)
un par sievietēm Tev ir, ko teikt? :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Protams, ka nav, sieviešu iepazīšanai esmu veltījis tikai gadus 30, kas ir stipri par maz.

(Reply to this) (Parent)

1. cilvēks ir iemīlējies
2. cilvēks nav iemīlējies

jo, bļin, ja iemīlās, tad parasti jūt, nevis domā.

manā, sievietes redzējumā nav tāda "domāju, ka esmu iemīlējusies."

vai nu skaidri jūtu, ka esmu un lai notiek, kas notikdams,
vai nu skaidri zinu, ka neesmu, bet gribētu/varētu/nāktos/pieklātos, etc.

(Reply to this) (Thread)

kaut kā tā.
manuprāt, jautājuma problemātika nāk no kaut kāda absurda uzstādījuma "esmu iemīlējies - ou fak, mani pameta - viņš/viņa ir maita - kā tādā vispār var iemīlēties - značit, nebiju iemīlējies, man tikai tā likās". tb, ka tas pēc definīcijas ir process, kas, vienreiz iestājies, ilgst mūžīgi, un, ja kaut kas notrūkst, tātad kaut kas tur nebija īsti riktīgi, gļuks, vārdsakot.

principā, atšķirība varētu būt tāda pati kā starp "esmu sapīpējies" un "domāju/nedomāju, ka esmu sapīpējies", vienīgi, tā kā cilvēku uztverē ir fundamentāla atšķirība starp iemīlēšanos un sapīpēšanos, tas, kurš ir sapīpējies, pats to drīzāk neatzīs (jo slikti), toties jebkurš aiz matiem pievilktais iemesls būs gana labs, lai pamatotu, kāpēc "esmu iemīlējies", jo tā taču tam jābūt (a la - tās acis, kā tādās var neiemīlēties utt.)

(Reply to this) (Parent)

Piekrītu tam, ka vai nu ir, vai nu nav iemīlējies. Tu to zini un viss. Tālākais ir noliegšana, neatzīšana, nezināšana ("Kas tā par interesantu sajūtu?").

Taču par to atšķirību varētu būt tā, ka tas "domāju, ka esmu" ir tāds kā glābšanas riņķis, kad jūties nepārliecināts par otru, kautrīgs, nedrošs par nākotni utt. Ja paziņo "es esmu iemīlējies" tev jābūt drošam par to, jāpārvar kaudze ar emocionāliem uzplaiksnījumiem un/vai nav jābūt kautrīgam par savām jūtām, kā arī situāciju. Galu galā, ja pasaki, ka esi, tad jau esi un viss. Tomēr, ja tu tikai par to domā, var jau pārdomāt, ja nu gadījumā persona otrā galā paziņo: "Haha. LOL! Tu nopietni?"
"Haha, es pārdomāju! Neesmu!"
Vārdiska aizsardzība, vienvārdsakot.

Apmēram tāds tas skatījums uz šo.

Pirmais - fakts
Otrais - hipotēze.

Kur neskaidrība?