Piekrītu tam, ka vai nu ir, vai nu nav iemīlējies. Tu to zini un viss. Tālākais ir noliegšana, neatzīšana, nezināšana ("Kas tā par interesantu sajūtu?").

Taču par to atšķirību varētu būt tā, ka tas "domāju, ka esmu" ir tāds kā glābšanas riņķis, kad jūties nepārliecināts par otru, kautrīgs, nedrošs par nākotni utt. Ja paziņo "es esmu iemīlējies" tev jābūt drošam par to, jāpārvar kaudze ar emocionāliem uzplaiksnījumiem un/vai nav jābūt kautrīgam par savām jūtām, kā arī situāciju. Galu galā, ja pasaki, ka esi, tad jau esi un viss. Tomēr, ja tu tikai par to domā, var jau pārdomāt, ja nu gadījumā persona otrā galā paziņo: "Haha. LOL! Tu nopietni?"
"Haha, es pārdomāju! Neesmu!"
Vārdiska aizsardzība, vienvārdsakot.

Apmēram tāds tas skatījums uz šo.