manā, sievietes redzējumā nav tāda "domāju, ka esmu iemīlējusies."

vai nu skaidri jūtu, ka esmu un lai notiek, kas notikdams,
vai nu skaidri zinu, ka neesmu, bet gribētu/varētu/nāktos/pieklātos, etc.

(Reply to this) (Thread)

kaut kā tā.
manuprāt, jautājuma problemātika nāk no kaut kāda absurda uzstādījuma "esmu iemīlējies - ou fak, mani pameta - viņš/viņa ir maita - kā tādā vispār var iemīlēties - značit, nebiju iemīlējies, man tikai tā likās". tb, ka tas pēc definīcijas ir process, kas, vienreiz iestājies, ilgst mūžīgi, un, ja kaut kas notrūkst, tātad kaut kas tur nebija īsti riktīgi, gļuks, vārdsakot.

principā, atšķirība varētu būt tāda pati kā starp "esmu sapīpējies" un "domāju/nedomāju, ka esmu sapīpējies", vienīgi, tā kā cilvēku uztverē ir fundamentāla atšķirība starp iemīlēšanos un sapīpēšanos, tas, kurš ir sapīpējies, pats to drīzāk neatzīs (jo slikti), toties jebkurš aiz matiem pievilktais iemesls būs gana labs, lai pamatotu, kāpēc "esmu iemīlējies", jo tā taču tam jābūt (a la - tās acis, kā tādās var neiemīlēties utt.)

(Reply to this) (Parent)