Kājā kodējs
Šis stāsts, ko jums stāstīšu nebūs pārāk jauns, turklāt turpinās aizsākto rokassomiņas izmēra vaukšķu tēmu.

Retais no jums zina, ka manis apdzīvotie apartamenti atrodas augstceltnes priekšpēdējā stāvā, no kura paveras burvīga ainava uz daļu sava rajona un paralēlu skatu, jāatzīst, ka samērā plašu, uz citiem lielpilsētas iecirkņiem. Bet šādai šķietamai idillei ir arī ēnas puse — augšstāva kaimiņi. Tad par viņiem arī ir šis mazais stāsts.

Mirklis, kad aizsākās šis cūcings, netika atzīmēts kalendārā ar sarkanu, tāpēc precīzu ciešanu periodu nespēju sniegt, vien varu atzīmēt, ka kulminācija iestājās īsi pirms ziemassvētkiem, kad virsējo kaimiņu atvase — bērnudārza vecuma kājā kodējs — uzsāka imitēt vieglatlētikas treniņus, kas izpaudās nemitīgā sprintā no viena dzīvokļa gala uz otru un atpakaļ. Un tā augu dienu līdz vēlam vakaram, ar īsām pauzēm, kurās tika pārbaudīti gravitācijas likumi, lecot no sazin kādiem augstumiem, lai ar skaļu būkšķi piezemētos uz mana mitekļa griestiem, kas stulbā kārtā sakrīt ar viņu grīdu. Tā gāja laiks un manas pacietības pulkstenī izsīka pēdējie pacietības graudiņi, kas rezultējās kaimiņu apmeklējumā.

Ziemassvētku vakarā, kad dipināšana nesāka beigties, pakāpos stāvu augstāk un atvēru koka durvis, kas atdala lifta telpu un visu augšstāva kaimiņu dzīvokļus. To dzirdot, stāvā mītošā sargsuņa acs pieplaka pie durvju actiņas, bet es devos pie kājās kodēja durvīm, kur mani sagaidīja nestrādājošs durvju zvans. Sākumā pieklājīgi klauvējot, bet pēc klusuma brīža jau triecot dūri pret durvīm, sagaidīju gaidīto atsaucību. Durvis atvēra inteliģenta izskata vīrietis, kuram blakus stāvēja sīkais puņķutapa. Vārds pa vārdam, tā un šitā, man te apmetums kristu uz galvas, ja nebūtu piekārto griestu, un vispār es saprotu, ka mazs bērns, bet var taču uz pirkstgaliem un tā. Inteliģentais vīrs atvainojās par būkšķiem, es atvainojos par traucējumu, un mēs šķīrāmies kā kaimiņi.

Atlikušo ziemassvētku vakaru bija kluss, mierīgs, sveču gaisma dzīvoklī un sniegs aiz loga.

Līdz nākamajai dienai, kad viss sākās no jauna. Dipadu - dapadu, dipadu - dapadu, klusums - būkš, dipadu - dapadu, dipadu - dapadu, klusums - būkš.

Izturēju līdz pirmajam janvārim, kad rosola nogurdinātais organisms atkal atteicās izturēt šī jaunā sportista treniņus.

Augšstāvs, sargsuns pie durvju actiņas, nu jau vairs neklauvēju, bet ar dūri ievelku pa durvīm, durvis atveras, bet tur...

Tur, aiz stenderes paslēpies inteliģentais vīrs, bet kājā kodējs paslēpies aiz mammas — spalga vaukšķa. Nu tad ņēmās mani apriet — tas taču ir bērns, viņam taču vajag kustēties! Uz manu iebildumu, ka tepat ir mežs ar kalniņiem un aktīvām izklaidēm, saņēmu pretī pārliecinošu argumentu, ka atvasei esot iesnas. Uz manu iebildumu, ka var tak bizot uz pirkstgaliem, nevis pilnu pēdu, saņēmu pretriecienu, ka viņi dēļ manas smēķēšanas tualetē nevarot ieiet, lai gan es savu mūžu neesmu sanmezglā smēķējis, ja nu vienīgi bērnībā.

Īsāk sakot, norēja mani tas vaukšķis no galvas līdz kājām, un es bezpalīdzīgs stāvēju durvīs un nupat jau sāku pats taisnoties. Novēlēju laimīgu jauno gadu, aizvēru vaukšķa durvis un devos uz liftu, kur dzirdēju kā atveras sargsuņa durvis, aizver durvis uz visu kaimiņu dzīvokļu vestibilu un aizslēdz tās, iegāju savos apartamentos un domīgi aizsmēķēju.

Tak zināja inteliģentais vīrs, ka uzbrukumā jāsūta vaukšķis, bet pašam jāpaslēpjas aiz stenderes, savādāk mazums — var iemācīties jaunus vārdus viņa dzimtajā valodā vai, sliktākajā gadījumā, dabūt pa fasādi.