Par traukiem
Man nepatīk mazgāt traukus. Nu tā, ka no bērnības nepatīk, bet daža Šlumpengufa pēc, esmu uzņēmies šo nastu. Tomēr tas nemazina nepatiku.
Un es neticu, ka kādam patīk. Ja kādam varbūt šķiet, ka patīk, un varbūt pat kāds teiks, ka viņš, mazgājot traukus, meditē, tad tā ir sava veida pašsuģestija. Meditēt var dušā vai dzerot alu, vai dušā, dzerot alu. Vienalga – trauku mazgāšana ir reāls darbs, turklāt reāls un absurdi bezjēdzīgs darbs. Tas ir kā rakt bedri, lai uzreiz pēc tam to aizraktu, un tad sāktu visu no gala.
To saprast, sēžot internetos un kasot nabu, ir viena lieta, bet, ja tas ienāk prātā, mazgājot traukus, tad, ja ne pār lūpām, tad kaut kur dziļi iekšā noteikti, atskan spēcīgs "Bļaķ!".

Vēl man nepatīk kārt veļu, ne tik ļoti kā mazgāt traukus, bet napatīk. Un ja dzīvē ir salicies tā, ka virtuve ir redzama caur stiklu no telpas, kurā tu kar veļu, un, karot veļu, tu redzi izlietni, kurā stāv nolikta mērcēties panna, un tajā brīdī tu saproti trauku mazgāšanas absurdo dabu, pilnīgi noteikti kaut kur iekšā, nu vai pār lūpām, atskan spēcīgs "Bļaķ!".