Tātad, dienās Lēdija izcepināja kūku. Pēc skata tādu, kā šokolādes vai, un aicināja nogaršot.
Es, protams, šitos viņas stiķus visus zinu, un garšoju tā piesardzīgi, pēc kā teicu, ka kūka nesatur nekādu šokolādi, visā visumā ir ēdama, bet man persõnīgi dūšu nesien.
Guvu apstiprinājumu, ka šokolādes patiešām kūkā neesot, bet tas, ka dūšu nesien – nekas, jo redz ciemos būšot tēvs, un tas gan uz saldumiem neesot jāskubina.
Nu neko, tā tā kūka tika izsniegta Lēdijas tēvam, kurš viņu atzina par labi labo.
Stāsts būtu beidzies, ja vien šorīt, pat vairs nezinu kādā sakarā, Lēdija neatzītos, ka kūka bija cepta no kabačiem.
Arõniski ir tas, ka kabačus nemīlu ne tikai es, bet arī Lēdijas tēvs, kurš tik gardu muti notiesāja kūku.
Tā vot man visādas burkānmaizes un sēņu pīrāgus mēģina iesmērēt.