Kad tas retrogrādais Merkurijs beidzot beigsies, es vairs nevaru izturēt.

Jautājums, protams, retorisks, skaidrs, ka es zinu, kad tas beigsies.

Beidzot Raupa lieliski tulkotajā Huana Rulfō „Līdzenumā liesmās” esmu nonācis līdz titulstāstam. Sagribējās dažas pasāžas noklausīties spāniski – iemetu aci torrentos, vai pirāti nepiedāvās audiōbībeli orižinālā, tak tukšais zieds. Joka pēc nočekoju Trubu – jēzīt, tur krietns pusducis vaŗjantu. Vispievilcīgāk izskatījās šis – https://www.youtube.com/watch?v=f78iBo5cAyU – kur bārzdainis ar suni lasa iz aumež nodriskāta sējumiņa. Tomēr klausīties izvēlējos citu. Lielākoties pirmā komentāra dēļ.



Soy lavaplatos, mi labor es bastante repetitiva y tediosa, asi que me he puesto a escuchar "El llano en llamas" de Juan Rulfo, estoy aqui parado, fregando, pero mi mente esta en sus mundos, visionando las historias que ahi ocurren.

Esmu trauku mazgātājs, mans darbs ir diezgan monotōns un nogurdinošs, tāpēc esmu sācis klausīties Huana Rulfo grāmatu „Līdzenums liesmās“; tā nu te stāvu, spodrinot traukus, bet mans prāts ir viņa radītajās pasaulēs, iztēlojoties tur notiekošo.

Kamēr man nav izdevies pārdot dārzu, tur mainās apstākļi.
Nefrēzētās un ar zaļmēslojumu laikus neapsētās dobes aizaugušas,
viena no aizpērn pa dārgo apgrieztajām ābelēm, garšīgais 'Auksis', nometusi visas lapas un nokaltusi.
Varbūt arī finālā dārzu jemšu un pārdošu kā zemesgabalu. Vieni esot nopirkuši kaut kādu dārzu tai pašā dārzu sabiedrībā, izrāvuši ārā visu, kas tur audzis, apstādījuši ar tūjām un pārdevuši kā pliku zemi par neticamu cenu, par ceturtdaļu lielāku, nekā es jau kopš pavasara cenšos no gribētājiem par savējo izspiest.
Ābeli piedāvāju ābeļmalkas gribētājam, lai pats nozāģē un aizved.
Lazdu (monstroza milzene, nevienam neiesaku stādīt tādu šķirni) piedāvāju pašiem nozāģēt un paņemt malkā tiem kaimiņiem, kuru māju tā noēno. Likās iepriecināti.
Tad paliks viena nestabila paskata ābele, neražojoša plūme, trīs ogu krūmi un avenāji. Un nenoravētas zemeņdobes.
Un celmi. Ko ar tiem? Vislabāk uzziest sēni, kas tos saēd?
Nekad nevar zināt, ko tiem pircējiem vajag. Viena būtu pirkusi manu dārzu, ja tur būtu mājiņa, cits būtu pircis mana drauga dārzu, ja tur nebūtu mājiņas.

No reklāmas feisbukā: “Tu vaino kurpes. Bet problēma parasti ir tavas zeķes.”

Piezvana no nezināma telefona, vālē krieviski: "Mēs no Omniva, pienācis paziņojums, vai jums ērtāk, lai pievedam ar kurjeru vai atstājam pakomātā?" Es, latviski: "Pakomātā." Viņa: "Horošo. A vi po russki voobšče govoriķe?" Es: "Kāpēc jūs nerunājat latviski?" Viņa (nomet klausuli).

Nupat paskatījos, kods +351, Portugāle :D

Jaunais eksperiments ar miega slimību centru gan ir galīgi garām.
Līdz šim es vakarā aizmigu acumirklī, pa nakti modos augšā trīs četras reizes un pa dienu reizēm jutos tik miegaina, ka aizgāju pagulēt 15 min ap pusdienlaiku (jo māku (mācēju) aizmigt uz skaitli trīs, ja vajag).
Miega slimību centrs iedeva man kaut kādas good rem caps, kas uzlabošot miega un nomoda ciklu.
Es joprojām pa nakti mostos trīs četras reizes, vienīgā pārmaiņa ir, ka... nespēju aizmigt. Paiet no pusstundas līdz pusotrai stundai, līdz tas izdodas.

Kā var vienas un tās pašas šortas krist nost, spēlējot futbolu, un griezties vēderā, sēžot dīvānā?

Pamazām tuvojos finālam. Palikuši daži privāti ieraksti, kurus pagaidām nezinu, kur nolikt, izmest negribētos. Pārējais noarhivēts un izdzēsts. Viens interesants laika posms ir aizgājis. Tas, ka biju daļa no Cibas, ir fantastiski. Paldies visiem, kuru draugu listēs es esmu vai biju. Īpašs paldies Gorgonai, pateicoties viņas ielūgumam es te iekļuvu (jā, tas bija tajos senajos laikos, kad citādi nevarēja). Konts vēl būs, bet ierakstu gan vairs nē.

man ļoti patika "Somebody Somewhere". bet beidzās. tagad atkal jāmeklē ko skatīties.
ko lai skatās?

nē es, protams, saprotu pēcspēles treštolku

mazpilsētas badtrips - ir sestdienas vakars, tu esi viena pati mājās, tu ieliec thermacell jaunu plāksnīti, apēd drusku sēnītes un gribi pagulēt šūpuļtīklā un paskatīties kokos, debesīs un svīrēs un atslābināties. un tad viens kaimiņš tieši pie robežas ierubī zāles pļāvēju, bet kaimiņam pāri ceļam ir sākumā šlāgeru, pēc tam tuctuctuc ballīte.

tāda 'tā lietainā vasara ir.
bet puķes dobē zied košāk.

"I left the Church of England because there was a huge bundle of straw. The ordination of women was the last straw, but it was only one of many. For years I had been disillusioned by the Church of England's compromising on everything. The Catholic Church doesn't care if something is unpopular."

/Ann Widdecombe

par biohakingu runājot

aizvakar atbraucu mājās pa Raunas ceļu un ierakstīju par to ierakstu šeit. un kas notika apm 24h vēlāk? es atkal braucu mājās pa Raunas ceļu un brīžiem biju lielā neizpratnē par savām izdarītajām izvēlēm. bet nu Volvo jau tāpat ir iztecējuši 2 amīši un salūzusi atspere un bukses pagalam - ko nu vairs. pa ceļam redzēju ļoti daudz zaķus. ir kaut kāds zaķu laiks?

citās ziņās - vasarās pa LR1 skan tikai tas jocīgais Anša Pavasara raidījums par visādiem nezināmiem, bet vienlaikus ļoti slaveniem mūziķiem. lai kurā diennnakts laikā neieslēgtu radio - tur ir Ansis Pavasaris. vēl viena ultimate vasaras sajūta :D

vēl citās ziņās - kaut kad pēdējās dienās - laikā no 8. jūlija 16.00 līdz šim rītam - ir (daļēji) nolūzusi plūme un iegāzusies manās dobēs. dzīvesbiedrs nesen ar pārcilvēcīgiem spēkiem likvidēja tai blakus esošu vecu, bet joprojām dzīvu un ar plūmi savienotu celmu. plūme laikam apvainojās, ka tika noslepkavota viņas vecmāmiņa.

un citās, citās ziņās - Rikardo ir kaut kādas jocīgas un aizdomīgas attiecības ar žagatu. žagata regulāri nāk pie Rikša un ļoti tuvu žvadzina viņam sejā. dzīvesbiedrs reiz krūmājā uzgāja, ka Riksis un žagata sēž viens otram pretī un žagata kko bļaustās. ieraugot, ka tuvojas mans dzīvesbiedrs, abi izskatījušies pieķerti un uzreiz devušies katrs savā virzienā.

atkal un atkal apzināti izvēlēties braukt pa Raunas ceļu, manliekas, ir kaut kāds īpašs mazohisma paveids. it īpaši, ja pavisam nesen tur jau ir braukts.
Raunas ceļš (jebšu Smiltene - Rauna - Cēsis) ir fundamentāli nemainīga vērtība. varbūt pat tāda kā pasaules ass, kas nepātraukti mainīgajā dzīves ņirbā ienes ārkārtīgi reti sastopamu un pamatīgu stabilitāti - tas ceļš ir drausmīgā stāvoklī jau desmitgadēm, bet dīvainā kārtā tas nepaliek sliktāks (labāks arī nē).
ja gribas pavisam gardēdīgi izbaudīt Raunas ceļu, iesaku pārvietoties pa to vecāka gadagājuma sabiedriskajā autobusā. tā ir īpaša pieredze!

citās ziņās Kuzucuk un Seržants Bēda un DDZ Malā bija ļoti forši. galvenais hailaits laikam bija šrilankiešu operdziedātājs. nenožēloju, ka aizbraucu, bet rīt no rīta noteikti nožēlošu, ka sen jau neguļu.