bērnkopība, mamuts un mājāzēšana

man ir pretjautājums - kāds ir jūsu šobrīdējais sadalījums, kas neapmierina?

nu neko gudru tie, kam ir/bija jādara visas lietas pateikt nevar:)D
jo jādara, jo neviens jau cits nedarīs

man bija tā - sākumā tikai V mazgāja un karināja veļu, vakariņas un iepirkšanos arī pārsvarā uzņēmās, šad tad tīrīja māju. Kad B piedzima, es strādāju no mājas, paralēli ņemoties ar bērnu un kaut kādu dīvainu stereotipu vadīta, pārņēmu visas mājsaimniecības lietas uz sevi - tā, ka PILNĪGI visas, pamazām V izstumjot no visiem mājas darbiem pilnībā. Ok, miskastes iznešana un cukura iebēršana cukurtraukā laikam palika uz viņa pleciem tā teikt. Un tad vienā brīdī sapratu, ka esmu sabraukusi auzās pamatīgi.
Nu, neko - i 7 gadi nepagāja - nupat, nupat viss ir lieliski ievirzīts atpakaļ +/- vecajās sliedēs - abi dara, ko var un kā sarunā. Mums tikai tagad mamutu nes abi, bērns iet B/d, bet V strādā no mājas, tāpēc biežāk saliek veļu mazgāt, iepērk paiku un aiziet visādās darīšanās, ko man pēc darba būtu grūti nomenedžēt.

Standarta rekomendācija ir sarakstīt visus pienākumus, katram sarindot nepatikas secībā (no 1 līdz x) un tad sadalīt tā, lai katra puse dara individuāli mazāk nepatīkamos, visu jau vienādi nekad neatzīmē, kaut matemātiski var rēķināt, lai abiem 'nepatikas summas' vienādas.

+Svarīgi nodrošināt, lai mamuta nesējs naktī izgulētos, bet bērna vāķītājs kaut kādā brīdī stundiņu vismaz varētu pa dienu pagulēt, jo īpaši, ja tas tādu vai citu apsvērumu dēļ nav izdarāms 'kamēr bērns guļ'.




Konkrēti citu pienākumu dalījumu varianti tev diži nepalīdzēs, īss apraksts nekad neparādīs visu bildi.

Būtu noderīgi zināt, kas ir tie mājāža pienākumi, kuri interesē.
Mums ir retas lietas, kas ir nosacīti sadalītas - ēst 99.9% gatavoju es, attiecīgi plānoju arī iepirkšanos un pēdējā laikā arī iepērkos pati, no rītiem ceļamies abi, lielo meitu uz dārziņu ved tētis, savukārt no dārziņa parasti savācu es, vakarā pēc darba tētim ir paspēlēšnās stunda ar bērniem, kamēr es taisu vakariņas vai vnk paguļu un neko nedaru (tas bija īpaši atkuāli kamēr bija nelabumi nu jau savādāk). Traukus, kas izlietnē, vakarā nomazgā vīrietis. Miskasti arī iznes, 50/50 pats atceras/es atgādinu. Kārtošana un tīrīšana ir pa lielam uz mani, ja specifiski palūdzu, to palīdz, bet mums atšķiras prasības :D Vakarā mazo bērnu gulēt liek tētis, tad man ir 1:1 stunda ar lielo meitu. Lielo meitu vannoju/zobi utt un gulēt lieku es.

Ja abiem grūti, ļoti noder atrast palīgu mājas tīrīšanai 1 vai 2 reizes mēnesī. Vismaz mums ar to pietiek (mums nav bijis regulāri, tagad pēc nelabumiem viena meitene izpucēja virtuvi, bardaks ir atpakaļ, bet tīrāks vēl aizvien ir).

man gan nav zīdainis, bet patīk klikšķināt.

regulāri sanāk sacepiens pa tēmu - cienītais reizumis nomazgā traukus (bet ne plīti, pannu un izlietni), reizumis izsūc grīdas(bet neizsūc dīvānu), un dzīvo ar pārliecību,ka VIŅŠ ir tas,kas mazgā traukus un tīra māju. un tad viņam,kad sūdīga oma uznāk pēkšņa bakstīšana acī (piem,vansistabā,kur virsma apkrauta ar maniem skaistumkopšanas līdzēkļiem),ka ir bardaks.

tad es nenociešos un uzbrēcu,ka cilvēkam,kas pat nezin AR KO noslaucīt galdu vai,kas ne reizi nav tīrijis WC vaidzētu ne tikai turēt muti, bet arī izvilkt rokas no pakaļas, ņemot vērā,ka viņš strādā 3-4 dienas nedēļā,kameŗ man pēc darba vēl ir koris un teātris un sestdienās kursi.

nutad es izbrēcos, mēs parunājam par to,ka būtu jādala pienākumi un aplis sākas no jauna. ik pa laikam šams sapūšas,par to,ka ir "pārāk daudz mantu"un "nevar jau nosalucīt putekļus,ja viss piemētāts" (ar zemtekstu,ka tā esmu es,kas lietas izmētā) - tad es paņemu un nolieku deguna priekšā visas VIŅA PAŠA mantas,kas tur skaisti mētājas.

vai vēl labāk, sabožas,ka virtuvē neko nevarot atrast. tad es sacepos tā,ka gribu bliezt ar pannu, jo kamōn, virtuvē man viss ir diezgan stingri reglamentēts pa plauktiem un atvilknēm, bet ienākot tur reizi mēnesī,skaidrs,ka nevar ne tējkannu atrast, ne ko.

tai pat laikā, veļu no žāvētāja nu nenoņems - piem, šoned es visu nedēļu esmu mājās pēc 22 un beigta, kā no svētdienas viss karājās,tā ir.

oi, aizrāvos, bet man šitas mēdz uzdzīt škrobi lietainākās dienās.

bet. BET. BET
mamutu nes mājās viņš. tas,ko nesu es, ir žurku astītes, a no mamuta dabūnu,cik gribu.

Tavā gadījumā gan man šķiet,ka ir maķenīt savādāk, jo (vismaz es tā iedomājos),ka ar mazu bērnu ir sasodīti grūti un nogurdinoši un tai brīsniņā,kad viņam tevi nevajag, nosnausties ir vissvētīgāk, nevis dzenāt pišļus.

tā tēma ir mūžveca un šausmīgi sensitīva. mēs mēģinam tam pieiet ar humoru, reti gan sanāk.

šobrīd abi velkam līdzīga lieluma mamutus, un mājāzēšana arī iet uz pusēm. izdomājām, ka visvieglāk ir nolikt vienu dienu nedēļā, kad pāris stundās par abiem tiek izķemmēts kaķis, izberzts pods, mikrene, izrūcināts putekļsūcējs, un citi lielie darbi; jo esam nedisciplinēti un darba dienu vakaros ir žāksts kaut ko vairāk par pašu izrītajiem šķīvjiem vākt. tā arī darām. trīsistabu dzīvoklis izskatās pieņemami.

kad biju starp darbiem, tad mājās attiecīgi padarīju vairāk, bet tas bija ļoti īslaicīgi.

bērna faktors iztrūkst gan.

Mums bija apmēram tāds pats kā tagad (kad abi nesam mamutu un bērns b/d), tb katrs dara lietas, kas viņam ir vairāk svarīgas un mazāk besī, šo to sadalām, reizēm palūdzam un/vai palīdzam viens otra darbos.

Šobrīd ir tā, ka vīrs pelna nauda un es daru pilnīgi visus mājas darbus, viņš neko (nu tā, ka pilnīgi neko :D), bet nu ar bērnu kādu stundiņu paspēlējas, ja vajag, to dara arī krietni ilgāk.
Kā saka, katram savs darbs.