man gan nav zīdainis, bet patīk klikšķināt.

regulāri sanāk sacepiens pa tēmu - cienītais reizumis nomazgā traukus (bet ne plīti, pannu un izlietni), reizumis izsūc grīdas(bet neizsūc dīvānu), un dzīvo ar pārliecību,ka VIŅŠ ir tas,kas mazgā traukus un tīra māju. un tad viņam,kad sūdīga oma uznāk pēkšņa bakstīšana acī (piem,vansistabā,kur virsma apkrauta ar maniem skaistumkopšanas līdzēkļiem),ka ir bardaks.

tad es nenociešos un uzbrēcu,ka cilvēkam,kas pat nezin AR KO noslaucīt galdu vai,kas ne reizi nav tīrijis WC vaidzētu ne tikai turēt muti, bet arī izvilkt rokas no pakaļas, ņemot vērā,ka viņš strādā 3-4 dienas nedēļā,kameŗ man pēc darba vēl ir koris un teātris un sestdienās kursi.

nutad es izbrēcos, mēs parunājam par to,ka būtu jādala pienākumi un aplis sākas no jauna. ik pa laikam šams sapūšas,par to,ka ir "pārāk daudz mantu"un "nevar jau nosalucīt putekļus,ja viss piemētāts" (ar zemtekstu,ka tā esmu es,kas lietas izmētā) - tad es paņemu un nolieku deguna priekšā visas VIŅA PAŠA mantas,kas tur skaisti mētājas.

vai vēl labāk, sabožas,ka virtuvē neko nevarot atrast. tad es sacepos tā,ka gribu bliezt ar pannu, jo kamōn, virtuvē man viss ir diezgan stingri reglamentēts pa plauktiem un atvilknēm, bet ienākot tur reizi mēnesī,skaidrs,ka nevar ne tējkannu atrast, ne ko.

tai pat laikā, veļu no žāvētāja nu nenoņems - piem, šoned es visu nedēļu esmu mājās pēc 22 un beigta, kā no svētdienas viss karājās,tā ir.

oi, aizrāvos, bet man šitas mēdz uzdzīt škrobi lietainākās dienās.

bet. BET. BET
mamutu nes mājās viņš. tas,ko nesu es, ir žurku astītes, a no mamuta dabūnu,cik gribu.

Tavā gadījumā gan man šķiet,ka ir maķenīt savādāk, jo (vismaz es tā iedomājos),ka ar mazu bērnu ir sasodīti grūti un nogurdinoši un tai brīsniņā,kad viņam tevi nevajag, nosnausties ir vissvētīgāk, nevis dzenāt pišļus.

tā tēma ir mūžveca un šausmīgi sensitīva. mēs mēģinam tam pieiet ar humoru, reti gan sanāk.