nelasi's Journal [entries|friends|calendar]
nelasi

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

[10 May 2014|06:22pm]
Ārā lietains un apcerīgs. Uztaisīju tēju.

Uzrakstīšu, ka noskatījos "Her". Sen nebiju filmas skatījies, citreiz ir 30 filmas mēnesī un citreiz ir 3 mēneši bez nevienas filmas.

Vienu vakaru domāju, cik var to jūtūbi skatīties, varētu pievilkt dīvānu pie ekrāna un samest segas un kaut ko, un skatos, kas tāds labs ar vismaz 7 zvaigznītēm, un bija "Her", nelasīju aprakstus, pat žanru nepaskatījos.

Iesākumā man likās, auzas, es esmu tieši šīs filmas mērķauditorija, zin' tur gīkiskais, romantiskais, vientuļais vīrietis. Būs neveikli! Filma kā likts būs kāds mīlas stāsts, jo taču nosaukums un noskaņa jau pašā sākumā.

Tālāk man ķērās ausīs, ka viņi bieži izmet varen noslīpētus domu graudus. Ik pa laikam. Esmu iemācījies nepiesieties nebūtiskajam un uztvert stāstu un baudīt stāstu. Es varu noticēt, ka AI kādreiz būs sarežģītāks par mums, un ka abās pusēs ir pilnvērtīgas, līdzvērtīgas būtnes. Bija tā filma "Lars and the real girl", bet šeit ir cita būšana. Šeit ir par satikšanos krustcelēs, un jādodas tālāk un neko nevar padarīt. Vairāk kā "Lost in Translation".

Nu lūk, jauna jūzerpikča. Tad es likos uz auss un pa ceļam uz sapņu pasaulēm noklausījos "Her" OST laikam pusotru reizi.

Vēl biju laivu braucienā, tajā ar 300 plostotājiem. Man patīk, pa dienu kārtīgi aizlej acis, vakarā izplūdis miglains tusiņš, aukstā nakts paiet bezfilmā, no rīta mosties spirgts (sportot vajag, tad pohu nav) un tā atkārto, kamēr Rīgā. Bet neceļas roka atkārtot, jo forši-forši, bet ar katru tādu dienu aiziet vējā pāris nedēļas treniņu. Prioritātes mainījušās- sadzeršanos, tāpat kā kūku ēšanu, var atļauties reti un pa drusciņai.

Vēl arī bija tāda atklāsme, ka senāk man vajadzēja būt notikumos, neko nepalaist garām, izrādīt savas spalvas un saķeksēt visus ķeksīšus. Bet tagad es varu kūkot un izbaudīt nekā nedarīšanu, izsmieties par komisku domu arī solo meža pastaigā, divas trešdaļas no laivotājiem es vispār neredzēju, aktivitātes nogulēju, bez nožēlām, un sanāca tas muļķīgais moments ar organizētājjaunkundzi, es viņai kaut ko pārmetu, ka viņa tēlo organizatoru, jo nezināju, ka viņa patiešām ir orgs. Stūūūlbi :-)

Šis dzīves posms paliek arvien dīvaināks. Es tagad mašīnā braucot izbāžu rokas caur stūri un bungoju uz stūres kolonnas kā uz džambja mūzikas ritmā. Un nesen arī atklāju, ka ir tāds Riga Radio, kur visu laiku spēlē tādu pozitīvu mūziku, kuras pavadījumā var burvīgi, bezrūpīgi ripināties, un rādīt ģīmjus pretī braucošajiem.
2 comments|post comment

[20 Dec 2013|08:32pm]
es kaut kad sen iesāku šo dienasgrāmatu ar domu, ka vajag atsevišķu vietiņu, kur rakstīt visu, kas ienāk prātā. Bet tad paiet laiks, un tu pierodi pie sava pamazām radītā tēla un sāc sevi cenzēt. Piedomāt, ko būtu iederīgi teikt, un ko nepieminēt, un kā pasniegt savu skatījumu un tā. ... tad kādā brīdī rodas lieliska doma: sākt jaunu vietiņu, kur rakstīt visu, kas ienāk prātā!

Bet, ja tā padomā. Vairs nevaru atrast, bet kaut kur bija stāstiņš par meiteni, kas teica, ka viņai nav noslēpumu. Un tad viņa teica, ka viņai ir divas dienasgrāmatas--viena ar visādām 'meh' lietām, bet otra ar super slepenām lietām. Tad sarunas partneris teica, nu bet pag', ja tev nav noslēpumu, iedod man to otru izlasīt. Tad viņa uz brīdi bija šokā, tad padomāja un iedeva arī. Palasot izrādījās, nuja, visādas tam cilvēkam intīmas lietas, bet svešiniekam lasot jau ne silts, ne auksts. Tās lietas, ko gribētu sargāt no sev tuvajiem, --lai ar kaut ko neaizvainotu, lai neapkaunētos, un kaut kādām robežām vienkārši--, bet tā citādi ... viss štrunts.

Es biju domājis sarakstīt vēl "kā vispār iet" pārdomas, bet tas rums nupat nupat sāk iedarboties, un viens no nedaudzajiem principiem, pie kā pieturos, ir šmigā internetā nerakstīt :-) Pagaidām!
post comment

[05 Dec 2013|10:19pm]
Skatījos filmu "Liberal Arts". Nu tāda amizanta tēma. Nākamo dienu skatījos "Breathe In". Pilnīgs čau!

Abas skatāmas, abas iesaku :)
post comment

[30 Jul 2013|03:50pm]
hmm, visnotaļ jocīga sajūta, vēsture tā kā atkārtojas. Tik daudz līdzību, un es staigāju pa pretējo nometni un brīnos.
Positivusā man gandrīz burtiski rokās iekrita meitene, un atlikušo festivālu mēs nodzīvojāmies pa mašīnām un šūpuļtīkliem. Viņa bija dikti mīļa, un, tā kā man ir mīļuma deficīts, man ir dabiski būt mīļam pretī.
Pagājušā vasarā mani uzmeta, jo, pārfrāzējot, "tu esi ļoti mīļš un ar tevi ir forši, bet es nejūtu to-kaut-ko-īpašo ar tevi; es pagaidīju un nesagaidīju un tāpēc labāk būs mums mēģināt kaut ko citu". Nu un tagad kaut kā līdzīgi, tikai šoreiz es esmu tas, kurš negrib melot, iztēloties neesošo un finālā sāpināt. Bet ir labas atšķirības arī. Pirmkārt, attiecību lietas risināt Facebook vēstulītēs ir ļoti neforši, tā noteikti nevajag darīt. Otrkārt, mēs varējām izrunāties mierīgi un sirsnīgi. Ar apskāvieniem nevis puņķiem un dusmām beigās. Tas tā forši. Vispār viss ar viņu ir forši, tikai, kā loteriju biļetēs, viss gandrīz sanāk, un kaut kas tomēr pietrūkst.
post comment

[13 May 2013|12:02am]
ah šit, es viņu nebiju gadu redzējis.
Šodien pēc sacensībām mani galīgi izpumpējušos atveda busā uz Rīgu, tad es savā degvielas kapsētā aizrībināju uz Olimpiju un sapirku visādas veselīgas lietas lai ķermenīts var atgūties, un tad es griezu no stāvvietas ārā, un, kā parasti, katros brīvos 20 metros ir uzdevums sasniegt atļautos 50kmh plus +10 nesodāmo rezervīti, bet tad bija strauji jābremzē pie būtnes sarkanā tērpā uz pilsētas riteņa, kas šķērso gājēju pāreju.
Šodien es redzēju, kā vienam džekam no kabatas izkrīt aploksne, bet viņš brauc tālāk, un es, protams, nenoreaģēju un neuzbļāvu "ē, vecīt, tev izkrita". Nu un vakarā pie gājēju pārejas arī nenoreaģēju, neatvēru logu un neuztaurēju un neko, bet tā arī drošvien labi.
post comment

[21 Apr 2013|05:40am]
Jā, es zinu, sapņus ir interesanti stāstīt, bet nav pārāk interesanti klausīties. Šis gan bija drīzāk murgs. Kulminācijas brīdī man iekoda rokā, es iekliedzos kā Nik's Keidžs un rāvos no miega ārā. Tas arī ātri izdevās, biju atpakaļ savā gultā, un šaubījos, vai kliedziens izspruka arī pa īstam un pamodināja kādu kaimiņu. Tad nāca otrs frīk-moments, jo gultā man blakus bija uzgriezta kaila mugura, bet miegā laižoties dzīvoklī taču biju viens. Pēc dažiem panikas mirkļiem muguras tajā pat vietā vairs nebija, biju pa īstam atmodies, vhūūūšššs.

Citādi klājas labi un šķiet, ka lietas iet uz labo pusi.
post comment

[20 Jan 2013|04:06pm]
Piemēram, ko jūs darītu, ja pēkšņi, atrodoties kaut kur kājām neaizejamā attālumā no mājām, paliktu bez telefona, naudas un mājas atslēgām?


Kad es biju sīkāks un sestdienās no dziļajiem laukiem braukāju uz Rīgu, reiz man Rīgā izkrāpa naudu. Garš stāsts, bet labi vismaz, ka pa muti nesadeva. Man pietika sīcenes lai aizbrauktu līdz Rīgas robežai, un tālāk stopēju uz laukiem.

Citu reizi biju mazpilsētā ~100km no mājām, ar neplānoti izlādējušos telefonu un bez sab. transporta iespējām. Gāju veikala stāvlaukumā pie automašīnām, un kādam igaunim atradās mašīnā nokijas lādētājs, tā nu varēju ieslēgt telefonu un izsaukt glābēju brigādi.

Un vienu reizi salīdzinoši nesenāk dzīvojot Rīgā, vasaras karstajā laikā biju foršā, agrā rīta skrējienā gar Daugavu. Līdzi tikai dzīvokļa atslēgas, un tās turu rokā, jo skriešanas drēbēs vienkārši nav kur ielikt. Un tad iestājās "oh fuck of fuck", ka plauksta tukša. Pēc ~1h maršruta pārstaigāšanas zālē atradu izkritušās atslēgas, vhūūū!

Bet vispār es eju pie cilvēkiem un lūdzu palīzību tikai galīgās bezizejas situācijās. Un tad arvien izrādās, ka cilvēki forši un bezizejai atrodas izeja.
1 comment|post comment

[27 May 2012|01:09am]
Hā, varu padalīties ar noslēpumu, kā zaudēt svaru. Mūžam aktuāla tēma, zināms, un šī ir visai efektīva metode!

Tātad, manas metodes pirmā versija, kas arī labi strādā, ir pavisam vienkārša: mazāk ēst un varbūt drusku pasportot. Tieši tā, tik vienkārši. Bet tur vajag disciplīnu. Palīdz, ja dzīvo kopā ar tieviem cilvēkiem un ledusskapī nav nekā ēdama, un nav naudas, un veikals tālu, un sveras katru dienu, un tamlīdzīgi triki.

Bet tagad uzlabotā metode. Vēl aizvien vajag (ne-)ēst piedomājot, un sportot. Bet, vēl vajag iemīlēties. Jātēmē uz šaubīgu, "too good to be true" variantu, kur attiecībās būs asimetrija. Attiecīgi būs Demiens Raiss un Adele un visāda tāda bēdīgā mūzika lielās devās, un nebūs īsti ēstgribas! Tikai uzmanīgi, ja Tev sirdssāpēs ir tendence sarīties daudz šokolādi, tad STOP, ABORT, šī metode Tev tomēr galīgi nederēs! Tātad, un otra viltība ir tāda, ka būs emocionāls spriegums un diskomforts, un labs vieds, kā ar to tikt galā, ir... --sports! Tev būs daaudz garu treniņu, kuros fiziskā slodze pieslāpēs, ja ne apklusinās nepanesamās jūtas un domas. Un rezultāts neliks sevi gaidīt!

Lieliska metode, es zinu, bet, protams, kā jau vienmēr, ir pāris āķi. Nepieciešamais attiecību stāvoklis ir pavisam nelīdzsvarā un var būt sarežģīti to tā noturēt. Un otra lieta: kaut arī izpaliks ēst gribēšanas mocības, būs tas emocionālais diskomforts. Bet tas jau skaisti, varbūt izdodas vēl kādu dzejoli bonusā sacerēt.

Labi, bet nopietnāk, dažas nedēļas atpakaļ notika kaut kas skaists, mani no ļoti dziļās ne-attiecību migas viena jauka meitene izvilka ārā. Es jau biju aizmirsis, ciiiik tas fooorši iiiiir....!!1111.. Kad bez darba un specifiskiem hobijiem un interneta stulbībām ir arī attiecības, un tās visas sajūtas, kas nāk tām līdzi.

Bija superīgi, kamēr bija, bet, jep, jāatgriežas pie vecās diētas metodes. Bet, tas bija jauki tik un tā. Un es atzīmēju sev, ka laikam kļūstu vecs vai kā, bet tieku ar šo galā daudz vieglāk kā iepriekšējās reizes. Nu, negribas sevi pārāk slavināt, bet, viss būs kedā.
2 comments|post comment

[25 Jan 2012|08:22pm]
ā, nu reku vasarā no viena pamesta objekta atvedām mājā traktora riepu. Ziemai. Sniedziņš ir beidzot sagaidīts, un ir laiks stulbajām lauku izklaidēm aizmotorā. Tas ir tiešām bezatbildīgi un var beigties ar lauztiem kauliem un smadzeņtrīcēm un beigtiem cilvēkiem. Šermuļi nāk, vēlāk pārdomājot. Man pēdējā laikā ir vēl viena cita pārdomu tēma, no kuras ir vēl lielāki šermuļi, bet es nevēlos jums bojāt dienu par to stāstot. Bet, atpakaļ pie tās riepas, nekas neatgadījās, un arī tik psihi kā dažā jūtūbes klipā mēs nebijām gan. Vientuļi ceļi, legāli ātrumi, riepas sērfotājam motoķivere galvā, un mašīnā visi piesprādzējušies! Tas tā ironiski, jāpiesprādzējas--drošībai!

Kas vēl tāds, dzīvoju laukos, cilvēkus nesatieku. Viendien vizinu brāli cauri pilsētai (viņš grib tikt līdz pilsētas robežai lai var ērti stopēt uz Rīgu), un es rādu-re, re, uz ietvēm dzīvi cilvēki! Viņš man iesaka pārorientēties no solo uz komandu sporta veidu.

Šis ir tāds posms. Kad tas būs pārizbaudīts, gan jau kaut ko mainīšu. Radikāli, radikāli
post comment

[06 Feb 2011|04:51pm]
kling klang, esam klāt! Jo ilgāk nav attiecību, jo mazāk viņu pietrūkst. Nu, pietrūkst jau, bet var ierakties un aizrauties citās lietās un kaut kā iztikt.

Draugu un paziņu loks man pēdējos gadus stabils un nemainīgs. Dažreiz mūku no sabiedrības, un tad drīzi drudžaini meklēju. Visērtāk ir stāvēt durvīs: varēt pa brīdim nolīst vienatnē, bet tomēr būt dažu soļu attālumā no cilvēkiem. Bez cilvēkiem es ātri sajuktu prātā, man tāda sajūta.

Visu laiku gribas to, kā nav. Bet tā jau visiem. Triks ir izbaudīt to, kas ir. Visas foršās lietas... Jā, ja tā padomā, foršo lietu ir daudz.

Man ir viegls uztraukums, ka es nemaz nevarētu tā ilgstoši sadzīvot ar vienu cilvēku. Cik man gadās nedēļu, mēnesi, gadu padzīvot ciešākā saskarsmē ar kādu (nu tā, ka sanāk daudz laiku pavadīt kopā. Daudz, tas ir vairāk par 2h dienā), arvien scenārijs apmēram šāds: kādu laiku dzīvojas forši, visi sadzīves sīkumi ir nogludināmi, kādas sīkas nebūšanas viegli nogrimst manā superīgajā dziļajā iecietības mārkā. Bet tad laiks iet un iet, no mākoņiem mazpamazām noslidinās lejā pie zemes, pa reizei gadās, ka viens vai otrs ir sliktā omā. Pie sevis esmu novērojis, izsalkums un nogurums ir iznīcinoša kombinācija, tad ir ļoti jādisciplinējas, lai nespruktu ārā skābums un inde. Kolīdz paēdis un atpūties, skats uz dzīvi atkal pozitīvs, nebūšanas--sīkumi, stresa nav. Jā, šito jāatceras uz ceļojumiem un tādām reizēm, kad var gadīties grūtības. Bet tātad, ilgi dzīvot kopā ir kā garš ceļojums, un pa laikam jau gadīsies, ka ledusskapis tukšs, cukura līmenis asinīs kritiski zems, ar galvu ieskriets stenderē, nu un viss slikti. Kaut kā jāmanās atpazīt tādas situācijas, un tajās neiestrēgt. Un, kad ir kas labs ko pateikt, jāsaka. Un kad ir slikti, tad to jāsaka. Jāatklāj savs vājums, jāuzticas.
2 comments|post comment

[12 Dec 2009|12:24am]
15. februāris, '98
Pirmīt meklēju zīmēšanas bloku, to neatradis, aplaistīju puķes.
post comment

[28 Sep 2009|12:53pm]
“Jade?”
“Alexander?”
“Do you remember that day you fell out of my window?”
“I sure do, you came jumping out after me.”
“Well, you fell on the concrete and nearly broke your ass and you were bleeding all over the place and I rushed you off to the hospital. Do you remember that?”
“Yes, I do.”
“Well, there’s something I never told you about that night.”
“What didn’t you tell me?”
“While you were sitting in the backseat smoking a cigarette you thought was going to be your last, I was falling deep, deeply in love with you and I never told you ‘til just now.”
“Now I know.”
post comment

[21 May 2009|11:01am]
Viens no iemesliem, kāpēc pārstāju blogošanu, -- tā dod tādu mānīgu socializēšanās ilūziju. Reāli manā izpildījumā tā vairāk atgādināja radiostaciju uz vientuļas salas.

Un vēl par internetu: var likties, ka te var atrast visu, uzzināt par visu, te informācijas straumes pašas plūst tev cauri un pienes klāt visu vajadzīgo. Bet, paskatoties no kakta, internetā ir atrodams tikai tas, ko kāds ir izvēlējies atklāt. Noteikti ir cilvēki ar interesantiem stāstiem, kas internetam (un varbūt pat vispār jebkādai komunikācijai) tuvumā nerādīsies. Tāpēc nepietiek ar sēdēšanu upes malā.

... vajag ar urbi un elektrodiem līst viņiem galvā :)
3 comments|post comment

[09 Feb 2009|10:42am]
Šorīt atkal pamodos no sapņa, kurā biju iemīlējies. Bez visiem nomoda pasaules sarežģījumiem un apgrūtinājumiem, sapnī bija mīļuma, maiguma esence.
Kas atgādina, ka bez jūtām var pierast dzīvot, bet tad tu daudz palaid garām.
Nuja, un pusi dienas nevarēs saņemties ienirt darbos. Sildu rokas pie kartona kafijkrūzes un domāju aizrakstīt kādu vēstuli.
post comment

[19 Sep 2008|07:32pm]
I believe employees are company's greatest asset. I'm constantly seeing inexperienced colleagues with no clue doing more harm than good. Some are hopeless and should be fired, you can see that in probation time easily, still many are kept in a hope that they'll improve with time. Professionals cost more but are also much much more productive.
This is not related with my leaving though. Or maybe is a little bit, I want to work with smart people.
post comment

[14 Aug 2008|01:17am]
par emocijām, pozitīvajām un negatīvajām. Kāpēc ar dažiem cilvēkiem ir prieks pavadīt laiku, bet ar citiem -- norobežošanās. Tas nav acīmredzami, bet tā ir -- strīdēšanās, kasīšanās, lamāšanās un izskaidrošanās ģenerē negatīvās emocijas, kuras ķer tevi arī tad, ja neesi tieši iesaistīts. Kādreiz sen kaut kas teica, ka kašķa brīdī pirmais darbs ir iziet no tās negatīvo emociju zonas, aiziet 10m attālumā. Tas tiešām palīdz, uzreiz pazūd iekšējā dusma, prieks gan vēl tik vienkārši neparādās.

Ā, un mani reiz druscīt salipināja ar emociju iesūkšanu un baudīšanu. Pozitīvās, foršās, tās var ēst kā saldo ēdienu, mmm, lēnām, izbaudīt un izbaudīt. Un nelāgās, nu tās ir arī īsās devās ir interesantas, jā, viņas var ķidāt, bet jāuzmanās neieciklēties. Un tad ir vēl ir visādi aizkustinošie, saviļņojošie mirkļi, un tad vēl ir skudriņas mugurā. Man gan nesanāk kā tai vienai meitenei, viņai klausoties Damien Rice un domājot bēdīgas domas nāk raudiens, un tad viņa klausās un raud.
Nujā, es emocijas īstenībā cītīgi slēpju, un no manis izspiest uz āru kaut kādu patiesu jūtu nav nemaz vienkārši. Viss tiek cenzēts un slāpēts. Tā mēs ģimenē izaugām, bez diktas familiaritātes, skāvieniem, bučām un skaistas vecāku paraugmīlestības. Nujā, bet kad tur iekšā kaut kas sakustās un pakustās, tad tā ir izbaudāma lieta.
post comment

[12 May 2008|11:56pm]
Tok tok, vēl tepat, nekā nav. Nav emociju un spilgto pārdzīvojumu, un nav ārdīšanās, nēēnormālas ārdīšanās. Nenormālas, jā. Ir ikdienišķības un vienmuļības. Rīta darba cēliens un iešana uz tām pašām pusdienu vietām (mums ir pie sienas variantu saraksts izvēles ērtībai), vakara darba cēliens. Uz pusdienām mums ir nedaudz gājēju kombināciju, kas sastāv no manis, divām meitenēm un diviem džekiem. Pēc pusdienām mēs braucam liftā nevis ejam pa trepēm, jo pēc pusdienām pilns vēders. Liftā var lūrēt spogulī. Reiz nobraucām uz pagrabstāvu. Vēl pēc pusdienām mēs pa laikam ejam dzert kakao un runāties. Darbā es turu darbus nelielā jezgā lai būtu sajūta, ka ir nejēdzīgi daudz un visu nevar paspēt un spriedze. Ja sakārto, tad vairs stresa nav. Mūsu kuģis ir iestūrējis bezvējā, buras nošļukušas, jūrnieki slaistās un žāvājas. Jo ilgāk tas velkas, jo vairāk nevar sagaidīt kādu tādu riktīgu vētru. Kur nolauž mastu un pavāram izlīst zupa, bet ir ko atcerēties. Mieriņš, mieriņš, viss ir labi, es sev māku iemānīt, ka viss ir ļoti labi.
5 comments|post comment

[28 Apr 2008|12:37am]
kad es aizbraucu uz laukiem, tur ir sintezators. Es uzlieku, lai uz telefona skan mūzika un uz sintiņa "ar vienu pirkstu" plinkšķinu līdzi. Tā, kad īstā dziesma skan fonā, uzķert ir gluži viegli. Ja cenšas uzķert no atmiņas, it kā spēlējot galvā, ir krietni grūtāk. Tām dziesmām, kas īpaši patīk, mēģinu tur arī ar otru roku kaut ko un tā. Pa lielākai tiesai bītlu gabali, bet tā visu ko.

Bet šodien biju pilsētas dzīvoklī un tur ir pie kompīša pastiprinātājs, un tajā pastiprinātājā vēl ieštepselēts mikrofons. Nu un tad es tur mauroju līdzi, pa lielākai tiesai Cosmos gabaliem, bet tā visam kam. Nekad neesmu dziedājis īstu karaoki, šitais bija forši.
post comment

[19 Apr 2008|05:54pm]
Vakar iedzērām un izālējāmies. Tas tā īsumā.
post comment

[08 Apr 2008|11:35am]
James Blunt albumu All the Lost Souls es klausījos pagājušā gada decembrī. Es atceros agru, skaidru rītu, temperatūra zem nulles, no mutes nāk garaiņi un zem kājām šņirkst mazi akmentiņi. Un ausīs skan šis albums. Vai atkal, septiņi vakarā, tālsatiksmes autobusa tumsa, siltums un žūžošana. Un ausīs šis albums.
post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]