|
[08 Apr 2008|11:35am] |
|
James Blunt albumu All the Lost Souls es klausījos pagājušā gada decembrī. Es atceros agru, skaidru rītu, temperatūra zem nulles, no mutes nāk garaiņi un zem kājām šņirkst mazi akmentiņi. Un ausīs skan šis albums. Vai atkal, septiņi vakarā, tālsatiksmes autobusa tumsa, siltums un žūžošana. Un ausīs šis albums.
|
|
|
[25 Mar 2008|10:15am] |
Akmeņoju pa guļamistabu. Ap šo laiku kaimiņiem vajadzētu būt jau darba gaitās un var skaļāk iegriezt mūziku. Man ir mugurā tumšsarkans t-krekls naktskrekla izmērā.
Brīvdienās biju, protams, laukos. Bērnībā laiks ritēja kaut kā lēnāk. It kā skaidrs, ka katrs cilvēks sākumā ir sīks un tad izaug liels, tad vecs un tad nomirst. Bet tās pārmaiņas ir tik lēnas, ka nemaz nevar manīt. Un tad ir tādi pieturas punkti, kuros pamani izmaiņas. Kā stundu rādītājs, viņš nekustas, bet tomēr pa laikam ir pavirzījies. Face it -- pienāks laiks, kad visi mani šobrīd pusmūža radi un paziņas būs zem zemes, bet es vēl nē. Ja nesataisīšu daudz bērnu, būšu vecs un vientuļš fārts. jē!
Lieldienu padarīšana, ar radiņiem piepildīta patumšā virtuve, runājas, skatās fočenes, sitas ar olām, noslauka sīkajam degunu. No malas ļoti sirsnīgs burziņš. Un tortes.
Aizgāju pie zirgiem, zirgi izskatījās visai izkāmējuši. Pamanīju fočenēs mūsu veco zirgu. Nujā, skatījos mājas fočenes no tā laika, kad gāju pamatskolā, vidusskolā. Kā gadījies, kā ne, no tā puika fočenēs pāri palicis vārds, uzvārds, visādi veci papīri lielā rakstāmgalda lādēs un gaistošas atmiņas. Izskats, paura saturs, uzskati (ha), draugi un paziņas diezgan krietni nomainījušies. Atceros analoģiju ar smilšu kāpu, kas pa gadiem lēnām šļūc uz priekšu, un kurā ir daudzkārt nomainījušies visi smilšu graudiņi, bet tā tomēr skaitās viena un tā pati kāpa.
Paklausījos veco laiku kasetes. Visādi Super FM tucinieki, par ko tagad kauns pār visu ģīmi.Vēl ir plāniņš dabūt video maģi, noskatīties vecās mājas dzīves kasetes. Tās nav skatītas nezcik gadus, vajadzētu būt interesanti. Lasīju pirmskara "Atpūtas". Tur ir interesanti foto atvērumi, kur vācieši un angļi dižojas ar saviem superātrajiem bumbvedējiem, tankiem, smago dzelzceļa artilēriju. Angļiem piem. bija līnijkuģi, kam uz klāja deviņi lielgabali, katrs šauj divas tonnas smagu lādiņu ar sprāgstvielām 40km attālumā. Tas ir kā no Rīgas pa Siguldu iešaut un viņi ir pilnīgā apjukumā -- kas, no kurienes?
|
|
|
[19 Mar 2008|12:10am] |
|
es tepat esmu. Viss normāli. Strādāju, ēdu, guļu, drusku kustos pa āru. Man gribētos vairāk satikties ar cilvēkiem. Bet man ir bail no cilvēkiem. Nu, ne bail, bet diskomforts. Bet paliek labāk.
|
|
|
[28 Feb 2008|01:59am] |
|
juhū, ir izdarīti daži darāmie un todo saraksta izmēru nu var samazināt no "whoa mama!" uz "large".
|
|
|
[09 Jan 2008|09:06am] |
|
akmeņo pa guļamistabu
|
|
|
[18 Dec 2007|01:34am] |
|
visi apkārt tādi moderni palikuši, ka man rss lasītājā jāiekārto mapīte "Friends"
|
|
|
[10 Dec 2007|08:16pm] |
visbeidzot, vecais labais, lūk, kas tas ir:
Decapitated Chicken Process – A time honored micromanagement technique where each day managers identify a drastic emergency and require developers drop what they are doing (and whatever process they are using) and immediately attend to the latest conflagration. Since this does the double duty of creating new bugs and making other tasks fall behind, fires become easier and easier for managers to spot and then freak out about. Practically a standard in the games industry.
|
|
|
[10 Dec 2007|07:42pm] |
skaiti līdz 10...
skaiti līdz 10...
mana galva tūlīt eksplodēs!
nenobrīnīties, kā tiem mērkaķiem izdodas mani sastresot tā ka maz neliekas. Nevis sadusmot vai satracināt, bet sastresot, uztaisīt paniku. Ievelc dziļi elpu. Viņi visi ir idioti. Histēriski, panikojoši, pakaļsvilstoši, un skraida apkārt kā cāļi bez galvām. Vot, tur ir tā lieta - es skrienu kā bez galvas, tātad es esmu baigais varonis. Tās ir pilnīgas muļķības. Varonību vajadzētu mērīt pēc tā, cik reāli izdara, nevis cik daudz par to paniko, ātrumā sataisa sūdus un tad ar dubultu ātrumu strēbj ārā uz visām pusēm šļakstot. Jāsavaldās un jāignorē šitā panik-psihoze.
Agrāk es biju kaut kā vēsāks džeks. Kas notika, kaut kas notika. Bet tagad es atkal būšu vēsais džeks.
|
|
|
[07 Dec 2007|04:20pm] |
šī ir foršā diena. No rīta mani sasmīdināja amorfajā blogu "saturā" pamanītais "ko darīt, ja kaķis vemj?"
Droši vien, ka, ja paša kaķis vemtu, tas neliktos īpaši jautri. Bet vispār kaķi ir varen komiski dzīvnieki - viņi māk sataisīt visādas grimases un iekulties visādās smieklīgās situācijās.
Rīts turpinājās ar saldējuma ieēšanu, pozitīvu mūziku, staigāšanu pa gaiteni palēcienos un griezienos, vēl skaļāku mūziku un kārtīgu iegrūvēšanu.
Tad bija pulkstens gandrīz 12 un es gāju no mājas ārā, ar mūziku uz ausīm, un smaidīju katram pretīmnācējam. Trolejbusā pamanīju sazin cik ilgi neredzētu koju meiteni, ar ko pāris reizes bijām runājušies un vienreiz mēnesnīcā ar laivu izbraukuši. Viņa smaida un mēs parunājāmies, un tad ir mana pietura un es ar vēl platāku smaidu eju uz darbu. Darbā uz galda ir alus bundža - to ir kolēģis atvedis no komandējuma, no Kenijas. Pirmoreiz dzeršu Kenijas alu omg, omg. Nesen es dzēru japāņu alu - tas konkrētais bija apmēram tāds pats kā ice beer. Nu un tad dienas gaitā jautrā garā izbraucu līkumu pa centru ar riteni, satiku vienu pazīstamu velo-kurjer-džeku, viņš pastāstīja, kā pavisam tikko ielicies vienam Pežo pakaļā.
|
|
|
[07 Dec 2007|11:13am] |
vai, vai, cik man ir jautri! Tas ir tik jauki, kad jautrs garastāvoklis pārsteidz negaidot.
Ko darīt, ja kaķis vemj?
( ... tālāk ... )
|
|
|
[07 Dec 2007|01:03am] |
Šodien bija ēnu diena.
Es pieteicos par ēnas metēju, pieteicās divi džeki, neviens maita neatnāca. Žēl, būtu bijis jautri, būtu ko pēc aliņa aizsūtīt un ko vazāt līdzi apkārt dienas aktivitātēs, tikšanās un sapulcēs. Nu paši vainīgi. Pēdējā brīdī pieteicās arī viena meitene no manas dzimtās skolas pat, bet nu tas jau bij par vēlu. Vispār jau es cerēju, ka pieteiksies miljons smuku 11. un 12. klases meiteņu. Pieteicās arī, tikai ne gluži man. Zem mana logina rādījās divas pozīcijas - manējā un "menedžeris". Ēnudienas organizatori paskaidroja, ka uz uzņēmumu tiek iedalīts viens logins, tā ka tas menedžeris ir kāds mans kolēģis. Nu lūk, un uz to menedžeri bija pieteikušās piecas gabalas!
|
|
|
[07 Dec 2007|01:00am] |
|
sveiki sveiki
|
|
|
[30 Nov 2007|09:58am] |
|
pusaizmidzis šoferis Raitis ziņo, ka telefons ir pie viņa un viss ir kārtībā. Viņš to neesot slēdzis ārā un gaidījis, "kad tad bļin kāds zvanīs un meklēs". Nu ko, jāiet pēc vēlviena ballantines ko uzdāvāt Raitim.
|
|
|
[30 Nov 2007|09:49am] |
pamostos, apveļos uz sāniem un saprotu, jūhū, esmu vēl šmigā.
uz brokastgalda ir vakar mājā atvilktais ballantines. Pēc brokastīm izrādās, ka telefona man vairs nav, laikam taksī atstāju.
Vakar mājās esmu atbraucis čībās. Velku otrus apavus, sēžos uz otra riteņa, man ir arī pāris rezerves telefoni, bet tikai viena simkarte, braucu uz darbu. Darbā noskaidroju, kas tā bija par takšu firmu, piezvanu tai, man paprasa detaļas -- kāds numurs, no kurienes braucu, saka "tā.. es tagad skatos... jūs esat Lāsma? hihihi"
šodien darbā ir vienam džekam atvadu ballīte, pēcpusdienas turpinājumā Andriem vārdadiena. Vēlāk vakarā fizmatu pasākums. holy molly, jesus chrysler.
|
|
|
[26 Nov 2007|09:26am] |
|
vakardien gadījās nedaudz ierīt ziepes. Sēžu vannā un ēdu saldējumu. Pa laikam kāds gabaliņš iekrīt ūdenī, es to ar karoti izmakšķerēju un mutē. Un tad tur nez kā gadījās peldošs ziepju gabaliņš, ptfū.
|
|