kling klang, esam klāt! Jo ilgāk nav attiecību, jo mazāk viņu pietrūkst. Nu, pietrūkst jau, bet var ierakties un aizrauties citās lietās un kaut kā iztikt.

Draugu un paziņu loks man pēdējos gadus stabils un nemainīgs. Dažreiz mūku no sabiedrības, un tad drīzi drudžaini meklēju. Visērtāk ir stāvēt durvīs: varēt pa brīdim nolīst vienatnē, bet tomēr būt dažu soļu attālumā no cilvēkiem. Bez cilvēkiem es ātri sajuktu prātā, man tāda sajūta.

Visu laiku gribas to, kā nav. Bet tā jau visiem. Triks ir izbaudīt to, kas ir. Visas foršās lietas... Jā, ja tā padomā, foršo lietu ir daudz.

Man ir viegls uztraukums, ka es nemaz nevarētu tā ilgstoši sadzīvot ar vienu cilvēku. Cik man gadās nedēļu, mēnesi, gadu padzīvot ciešākā saskarsmē ar kādu (nu tā, ka sanāk daudz laiku pavadīt kopā. Daudz, tas ir vairāk par 2h dienā), arvien scenārijs apmēram šāds: kādu laiku dzīvojas forši, visi sadzīves sīkumi ir nogludināmi, kādas sīkas nebūšanas viegli nogrimst manā superīgajā dziļajā iecietības mārkā. Bet tad laiks iet un iet, no mākoņiem mazpamazām noslidinās lejā pie zemes, pa reizei gadās, ka viens vai otrs ir sliktā omā. Pie sevis esmu novērojis, izsalkums un nogurums ir iznīcinoša kombinācija, tad ir ļoti jādisciplinējas, lai nespruktu ārā skābums un inde. Kolīdz paēdis un atpūties, skats uz dzīvi atkal pozitīvs, nebūšanas--sīkumi, stresa nav. Jā, šito jāatceras uz ceļojumiem un tādām reizēm, kad var gadīties grūtības. Bet tātad, ilgi dzīvot kopā ir kā garš ceļojums, un pa laikam jau gadīsies, ka ledusskapis tukšs, cukura līmenis asinīs kritiski zems, ar galvu ieskriets stenderē, nu un viss slikti. Kaut kā jāmanās atpazīt tādas situācijas, un tajās neiestrēgt. Un, kad ir kas labs ko pateikt, jāsaka. Un kad ir slikti, tad to jāsaka. Jāatklāj savs vājums, jāuzticas.