Tok tok, vēl tepat, nekā nav. Nav emociju un spilgto pārdzīvojumu, un nav ārdīšanās, nēēnormālas ārdīšanās. Nenormālas, jā. Ir ikdienišķības un vienmuļības. Rīta darba cēliens un iešana uz tām pašām pusdienu vietām (mums ir pie sienas variantu saraksts izvēles ērtībai), vakara darba cēliens. Uz pusdienām mums ir nedaudz gājēju kombināciju, kas sastāv no manis, divām meitenēm un diviem džekiem. Pēc pusdienām mēs braucam liftā nevis ejam pa trepēm, jo pēc pusdienām pilns vēders. Liftā var lūrēt spogulī. Reiz nobraucām uz pagrabstāvu. Vēl pēc pusdienām mēs pa laikam ejam dzert kakao un runāties. Darbā es turu darbus nelielā jezgā lai būtu sajūta, ka ir nejēdzīgi daudz un visu nevar paspēt un spriedze. Ja sakārto, tad vairs stresa nav. Mūsu kuģis ir iestūrējis bezvējā, buras nošļukušas, jūrnieki slaistās un žāvājas. Jo ilgāk tas velkas, jo vairāk nevar sagaidīt kādu tādu riktīgu vētru. Kur nolauž mastu un pavāram izlīst zupa, bet ir ko atcerēties. Mieriņš, mieriņš, viss ir labi, es sev māku iemānīt, ka viss ir ļoti labi.