nelasilasi

Šodien beidzot ielaidu sevī vasaru. Citādi es te visu laiku tik noslēgta, tik iespringusi un stīva.
Ar baudu dziļi izelpoju to visu ārā.
Un pēc tam ieelpoju visu īsto - nu, ceriņi, svaigi pļauta zāle un tā tālāk...
Miers.

Ārā vētras un dziņas, iekšā - skaistuma ilgas.

-Oi!! Es iesitu dāmai!

teica puika,kurš bija nejauši man pieskāries ar savu gaismas zobenu.

Jāteic, ka tik advancētu gaismas zobenu es vēl nebiju redzējusi.Tik daudzkrāsainu!

Ar tukšu seju izstaigājos pa pilsētu.
Slikta jušanās ceturtdienu vakaros sāk kļūt par tendenci.

Atliek izmazgāt matus, aizskalot sīvumu..

Prioritātes.
Tas atkal ir atslēgas vārds periodam, kas grasās tūlīt iesākties. Varbūt pat rīt.


Ne īpaši pavasarīgs vārds, protams.

Šovakar man uznākusi nenotveramība. Ne mirklis mani var notvert, ne es - viņu.

Vakar pa Brīvības ielas trotuāru gāja trīs jauneklīgi Džimi Morisoni. Nu, vismaz no aizmugures viņi izskatījās tā, it kā no priekšas justos kā Džimi Morisoni! Un vienam tā nevērīgi uz pleca uzmesta ģitāra, otram rokās bungu vālītes.

Skaista ir jaunība

Ne jau tikai kustības virziens ir svarīgs. Vēl ir jāmāk izvēlēties pareizais braukšanas ātrums! Un vispār - kas tikai nav jāmāk; un cik tas tomēr fascinējoši!

Šodien pilsēta mani aiztiek aukstām, asām rokām, bet es tikai smaidu un ļaujos.
Man vispār vajadzētu izkopt ļaušanās talantu.

Šonakt sapnī kāds man teica: In vento veritas... 

Out of touch with the world

Aristokrāts manī var līksmot - šķiet, kļūstu jo dienas, jo bālāka.

Turklāt vēl ir pieaugusi tieksme uz cēliem aromātiem. Kumelītes un ķirši atpūšas. Manai vannai ir jāsmaržo pēc lilijām, bet ziepēm - pēc oleandra, un pat mans nagu lakas noņēmējs ir ar rožu aromātu!

Nu tad - laiks rotaļām. Ne vienmēr gan var saprast, kurš ar kuru rotaļājas..

La tête est pleine,
Mais le coeur n'a pas assez...

Nē, es pagaidām nejūtos nonākusi savā īstajā vietā. Es domāju, ka tā pirmā diena būs visgrūtākā, un tad jau pamazām viss ieies kaut kādās sliedēs, pie kā pieturēties. Bet otrajā dienā es sapratu, ka otrā diena ir visgrūtākā. Katra diena ir visgrūtākā.
Šie apsvērumi, protams, ir tīri emocionāli. Es nevaru nosaukt 5 racionālus argumentus, kāpēc man tur nepatīk. Viens gudrs cilvēks man teica, ka aptuveni līdz Jāņiem es tur drīkstot justies nelaimīga, tas esot normāli. Bet, ja jūnija beigās es joprojām nebūšot laimīga, tad gan lai ejot prom!

Šodien virs pilsētas redzēju gājputnus. Un vispār debesis bija pilnas ar visu ko!

Kur tās brīvdienas paliek? Aizslīd pa nemanāmu caurumiņu aiz somas oderes un vienkārši vairs nav. Zudušas.
Ar darba dienām gan tā nemēdz notikt.

Esmu tādā kā ienaidā pati ar savu zemapziņu. Viņa, maita, rāda man sapņus, pēc kuriem man jājūtas nožēlojami. Par vakarnakti esmu apvainojusies joprojām. Bet, nu, redzēs, kā mums šonakt ies...

Ap desmitiem vakarā pārtikas veikalā atgadījās dienas aizkustinošākais mirklis. Tas bija vakar, bet, redz, joprojām domāju.

Noskatījos vecu filmu un atcerējos, ka vispār jau eksistē arī mīlestība.