ūf, mans pēdējais ieraksts pirms 5 gadiem! Vai klab.lv vēl dzīvs? Cik cilvēku lasa šo? Ja Tu lasi, ieraksti kaut ko komentārā – "čau" vai "X" derēs – lai man ir kaut kāds priekšstats, ar ko es runāju (un vai vispār ar kādu)!

Īsumā, kas noticis: iepazīšanās portālā satiku meiteni, mēs randiņojāmies un nakšņojām viens pie otra, vēlāk sākām dzīvot kopā vienā dzīvoklī, vēlāk ierīkojām kaķi, 2017. g. apprecējāmies un piedzima meitiņa. Un šogad piedzima puika. Nemanot, bet diezgan strauji no vecpuišiem, elektronikas gadžetiem, studiju laiku draugu ballītēm, gariem vientuļiem velo treniņiem esmu iešļūcis citā realitātē: vest bērnu uz bērnudārzu, kārtīgi strādāt pie virpas un krāt spožos latiņus eventuālajai privātmājai, braukāt bōring–normcore–ģimenei praktiskā auto, ķert momentus izbraukt ar velo, un baudīt bērnu un sieviņas pāri plūstošo mīlestību. Tas bez sarkasma, ir forši – pavisam citādāk – bet forši. Ja nekas nebūtu mainījies pa 5 gadiem, es zinu, ka man māktos virsū liela depresija par to, ka dzīve tiek palaista postā un tā.

Mēs ar meitu pirms 2 nedēļām abi norāvām puņķus un klepus. Mammu un mazo brāli aizsūtījām uz laukiem, lai viņi neaplipinātos, un dzīvojam kā kungi pa mājām. Darbus pastrādāt un bērnu izklaidēt es reizē nevaru, tā nu man piespiedu atvaļinājums. Lai aizpildītu laiku, es katru dienu izsūcu un mazgāju grīdas – māja ir reāli tīra. Pedantiski ievērojam zāļu dzeršanu, taisām mielastus no Wolt piegādēm, uz diendusas laiku vizināmies, jo bērns mašīnā labi guļ. Šodien jau jutāmies gana veseli lai staigātu pa parku. Kāda laba dzīve! (šis arī bez sarkasma)

Labs ir, man jāiet gulēt un jākrāj miega stundas, jo no rīta modinātājs kāps virsū un aicinās nākt uz virtuvi un dot ēst ;-)